Apslacīšanas un apliešanas vēsture

5b. STUNDA: APSLACĪŠANAS UN APLIEŠANAS VĒSTURE.autors Ričards Eidijs /Richard Ady/
Baznīcas vēstures pirmo 400 gadu laikā garīgie līderi bieži rakstīja par kristīšanu. Daudzi no šiem dokumentiem ir saglabājušies un šodien mēs joprojām varam tos lasīt. No šiem dokumentiem mēs uzzinām, ka agrīnā baznīca kristīja cilvēkus, iegremdējot tos ūdenī. Iegremdēšana bija vienīgā kristīšanas forma simtiem gadu.
 BAZNĪCAS VĒSTURES IEROBEŽOJUMI
Daudzi baznīcas vadītāji otrajā gadsimtā un turpmāk bija izcili cilvēki. Daži bija ievērojami domātāji. Citi bija cilvēki ar lielu drosmi un pārliecību. Taču viņi nebija iedvesmoti kā bija apustuļi. Tātad viņu mācībai nav tādas pašas autoritātes. Viņu vārdi ir vienīgi labu cilvēku vārdi. 

Tomēr šo agrīno baznīcas vadītāju rakstītie darbi ir ļoti svarīgi. Daži no viņiem bija mācījušies pie apustuļiem un bija dzirdējuši, kā apustuļi izskaidro rakstus. Citi bija mācījušies pie tiem, kuri bija sēdējuši pie apustuļu kājām. Pārējos tikai dažas paaudzes atšķīra no Jaunās Derības laikiem. Tātad viņiem bija tāds ieskats Jēzus un apustuļu mācībā, kāds mums nekad nevarētu būt. Tādēļ viņu rakstītais mums šodien ir tik vērtīgs.

JĒZUS BRĪDINĀJUMS
Lai gan agrīno baznīcas vadītāju rakstītais ir ļoti vērtīgs, mums jābūt uzmanīgiem, kad mēs to lasām. Bībele brīdina, ka daži baznīcas vadītāji var novirzīties no patiesības, lai sekotu paši savām idejām. Jēzus teica: “Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt” (Mateja 7:15-16). Daži viltus skolotāji šķiet esam labi un lēnprātīgi cilvēki. Tomēr viņu viltus mācības iznīcina Dieva cilvēkus.


PĀVILA BRĪDINĀJUMI
Savā atvadu runā efeziešu vecajiem, Pāvils brīdināja: “Tāpēc sargait paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu. Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi. Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus nakti un dienu neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt” (Apustuļu darbi 20:28-31a). Ievērojiet, ka daži no šiem “plēsīgajiem vilkiem” nāks no baznīcas vecajo vidus.


Apustulis Pāvils paredzēja arī to, ka pirms laiku beigām būs atkrišana no Dieva: “Lai neviens jūs nemaldina ne šādā, ne tādā veidā: jo papriekš jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam” (2. Tesaloniķiešiem 2:3). Ļoti bieži Jaunās Derības autori brīdināja, ka viltus skolotāji nāks un novirzīs baznīcu no ceļa (2. Korintiešiem 11:13-14; I. Timoteja 4:1-3; 2. Timoteja 3:1-5; Tita 1:16; Pētera 2.vēstule 2:1-2; Jāņa I. vēstule 4:1). Tāpēc mums jābūt uzmanīgiem, kad mēs pētām agrīno baznīcas vadītāju rakstus. Mēs nedrīkstam pieņemt viņu mācību, ja vien tā nesaskan ar iedvesmotajiem Svētajiem rakstiem.


AGRĪNO BAZNĪCAS VADĪTĀJU LIECĪBAS
Simtiem gadu baznīcas vadītāji aprakstīja kristīšanu kā iegremdēšanu. Piemēram, Tertuliāns no Kartāgas (kurš rakstīja ap 200.gadu pēc Kristus) teica: “Kristīšana pati par sevi ir ķermeniska darbība, jo mēs esam iegremdēti ūdenī, tomēr tai ir garīga iedarbība, jo mēs esam atbrīvoti no grēkiem” (Par kristīšanu 7).


Ambrozijs no Milānas (ap 340.gadu pēc Kristus) teica: “Jums tika jautāts, “Vai jūs ticat visvarenajam Dievam?” Jūs teicāt, “Es ticu”; un tā jūs tikāt iegremdēti. Tas ir, jūs tikāt apbedīti.” “Tādēļ arī kristīšanā, tā kā tā ir līdzīga nāvei, nešaubīgi, kad jūs ienirstat un uzpeldat, ir izdarīta augšāmcelšanās līdzība” (Par sakramentiem III.i.1.2.).


Jānis Hrizostoms (ap 347.gadu pēc Kristus) aprakstīja kristīšanu kā apbedīšanu: “Gluži kā kādā kapā, kad mēs nogremdējam mūsu galvas ūdenī, vecais cilvēks ir apbedīts un, tam pazūdot zem ūdens, viņš ir absolūti un pilnīgi apslēpts. Kad mēs paceļam savas galvas augšā, atkal nāk uz augšu jaunais cilvēks” (Homīlijas par Jāņa evaņģēlijaXXV:2, par Jāņa evaņģēlija 3:5).


Bazils Lielais (ap 370.gadu pēc Kristus) teica: “Kā tad mēs kļūstam līdzīgi viņa nāvē? Mēs tikām apbedīti līdz ar viņu caur kristību... Mēs atdarinām Kristus apbedīšanu caur kristību. Jo kristīto ķermeņi ir tādi, it kā tas tiktu apbedīts ūdenī” (Par Svēto Garu XV:35).


Šie citāti ir simboliski. Tas ir, tie ir līdzīgi apgalvojumiem, ko bija izteikuši visi agrīnās baznīcas vadītāji, kuru rokraksti ir nonākuši pie mums. Agrīnā baznīca kristīja cilvēkus tikai ar iegremdēšanu.


APSLACĪŠANAS UN APLIEŠANAS VĒSTURE
Kā tad sākās apslacīšanas prakse? Kad baznīcas sāka slacīt vai liet ūdeni uz cilvēkiem un nevis tos iegremdēt? Sekojošais ir īss attīstības apraksts.


PIRMĀ ATSAUCE UZ APLIEŠANU
Pirmā atsauce uz apliešanu kā iegremdēšanas aizstājēju ir atrodama otrā gadsimta dokumentā, kura nosaukums ir Didake. Didake atbalstīja kristību aukstā, tekošā ūdenī: “Tomēr, ja jums nav dzīvs [tekošs] ūdens, kristījiet citādā ūdenī; un, ja jūs nevarat aukstā, tad siltā. Tomēr, ja jums nav neviena no tiem, uzlejat ūdeni uz galvas trīs reizes: Tēva, Dēla, un Svētā Gara vārdā” (Didake 7).


Ž.P.Odē /J.P.Audet/ (Romas katoļu zinātnieks) tiek uzskatīts par pasaules vadošo Didakepētnieku. Odē cenšas pierādīt, ka apgalvojums par apliešanu nebija Didake sākotnējā tekstā. Viņš uzskata, ka to papildināja vēlākie darba pārrakstītāji, kuri koriģēja Didake, lai atspoguļotu pastāvošo praksi (J.P. Audet, La Didache [Paris, 1958], 105.-110., 365.-67.lp.; ko citējis Everets Fergusons, Early Christians Speak [Austin, Texas, 1971], 47.-48.lp.). Ja apgalvojums par apliešanu būtu bijis sākotnējā tekstā, Didake neatbilstu visiem citiem otrā gadsimta dokumentiem.


PIRMAIS APSLACĪŠANAS PIEMĒRS
Pirmais vēsturniekiem zināmais apslacīšanas piemērs ir Novācija gadījums ap 251.gadu pēc Kristus. Kad Novācijs kļuva par Romas bīskapu, viņa sāncensis Kornēlijs uzrakstīja vēstuli Fābijam, Antiohijas bīskapam. Šajā vēstulē Kornēlijs žēlojās, ka Novācijam nebija tiesību būt par parastu priesteri, jo mazāk par bīskapu, jo viņš nav ticis pienācīgi iegremdēts.


Mosheims savos Vēsturiskajos komentāros saka, ka Novāciju “bija sagrābusi draudīga slimība un viņš tika kristīts gultā, kad acīmredzot gatavojās mirt.” Tad Mosheims papildināja: “Kopumā tas bija nepareizi un pretrunā ar baznīcas normām – uzņemt cilvēku priestera amatā, kurš bija kristīts gultā, tas ir, kurš bija vienīgi apslacīts un nebija ticis pilnībā iegremdēts ūdenī, pēc senās metodes” (Sēj. I, 62.lp.).


Novācija piemēram sekoja citi. Un “klīniskās kristības” prakse izraisīja plaši izplatītu diskusiju baznīcā.


PIRMAIS OFICIĀLAIS ATZINUMS
Pirmo zināmo oficiālo atzinumu, kas atbalsta ūdens liešanu uz galvas, izteica pāvests Stefans II (III) 753.gadā pēc Kristus. Pāvestu Stefanu II (III) izdzina no Romas Adolfus (Aistulfs), lombardiešu karalis, 753.gadā pēc Kristus. Viņš bēga uz Franciju, lai meklētu Pipina III aizsardzību, kurš nesen bija uzurpējis troni. Kamēr pāvests bija Francijā, pie viņa atnāca franču mūku grupa no Kresī, Bretaņā. Viņi jautāja, vai, nepieciešamības gadījumā slimības dēļ, bija atļauts kristīt, lejot ūdeni uz galvas. Kā stāsta, Stefans atbildējis: “Ja šāda kristība tika veikta šādā nepieciešamības gadījumā Svētās Trīsvienības vārdā, tā būtu jāuzskata par spēkā esošu” (Robinsona History of Baptism, 429.lp.).


Šis pāvesta Stefana II (III) paziņojums oficiāli pavēra durvis klīniskajai kristīšanai ar aplaistīšanu (lejot ūdeni uz galvas). Tomēr kristīšana ar iegremdēšanu joprojām bija norma baznīcās visā Eiropā vēl labu laiku. Faktiski pēc tam tika pieņemti daudzi likumi Anglijā, Francijā, Vācijā un citās Eiropas valstīs, kas pieprasīja kristīšanu tikai ar iegremdēšanu.


IZŠĶIROŠAIS DEKRĒTS
1311.gadā Ravennas koncils (kurā piedalījās 214 bīskapi) deklarēja, ka apslacīšana un apliešana ir “indiferentas”. Tas ir, tās vienādi labas (Schaff-Herzog). Kopš tā laika apslacīšana kļuva arvien populārāka. Līdz septiņpadsmitā gadsimta beigām apslacīšana rietumos bija gandrīz vispārēja. Tomēr austrumos pareizticīgo baznīca turpināja ievērot seno plānu, ar kristību iegremdējot.


KOPSAVILKUMS
Šis īsais baznīcas vēstures apskats ļauj mums izdarīt sekojošus secinājumus:

  1. Notikusi lēna novirzīšanās no Kristus un apustuļu mācības un no agrīnās baznīcas prakses.
  2. Vairākus simtus gadu kristīšana bija iegremdēšana ūdenī.
  3. Tad cilvēks tika apslacīts slimības gultā, par ko tika kritizēts.
  4. Vēlāk baznīcas vadītājs paziņoja, ka ārkārtējos gadījumos ir atļauts kristīt, lejot ūdeni uz galvas.
  5. Beidzot, cilvēku koncils paziņoja, ka apslacīšana ir tikpat laba kā iegremdēšana.

Šīs izmaiņas notika tūkstošs trīssimt gadu laikā. Tās notika tik lēni, ka šķita, ka neviens nepamanīja. Šķita, ka tas nevienu neinteresēja.
BRĪDINĀJUMI  
Dievs ir atkārtoti brīdinājis mūs no Viņa baušļu izmainīšanas (5. Mozus grāmata 4:2; 5:32; Galatiešiem 1:8-9; Jāņa atklāsmes 22:18-19). Ņemot vērā šos brīdinājumus, būtu saprātīgi atcerēties, ka (1) vārds “kristīšana” nozīmē “iegremdēšana”. (2) Iegremdēšana bija vienīgā kristīšanas forma Jaunās Derības laikos. (3) Kristīšana iegremdējot tika praktizēta baznīcā simtiem gadu. (4) Apslacīšana un apliešana pirmo reizi aizstāja iegremdēšanu ārkārtējos gadījumos. Pat tad tās tika nosodītas kā novirzīšanās no Kristus un apustuļu mācības. Lai Dievs jūs svētī, jums turpinot šīs mācības!