Bībeles saturs

 2.STUNDA: BĪBELES SATURS.Iepriekšējā stunda pierādīja to, ka Bībele ir Dieva iedvesmotais vārds. Šī stunda iepazīstinās Jūs ar Bībeles vispārīgo saturu: (1) Bībeles literārajiem sadalījumiem un (2) Bībeles hronoloģiskajiem sadalījumiem.

I. BĪBELES LITERĀRAIS SADALĪJUMS.
Grāmata, kuru saucam par Bībeli, faktiski sastāv no 66 grāmatām un vēstulēm, kuras uzrakstīja apmēram 40 cilvēki. Tomēr svarīgi ir tas, ka šie 66 sacerējumi veido vienu grāmatu. Tas ir tāpēc, ka viena būtne, Dievs, iedvesmoja Bībeles saturu un Bībelei ir viena galvenā tēma – pestīšana grēcīgajai cilvēcei.

Bībelei ir divi galvenie literārie sadalījumi: (1) Vecā Derība un (2) Jaunā Derība. Vārds “derība” nozīmē līgums. Katrai derībai ir sava loma, izskaidrojot, kā Dievs ir rīkojies ar cilvēci vēstures gaitā.

A. VECĀ DERĪBA.
Vecajā Derībā ir 39 grāmatas, kas ietver Dieva derību ar senajiem izraēliešiem (5. Moz. 5:3). Šīs grāmatas ir sadalītas piecos galvenos sadalījumos:


Bauslība
Pirmā Mozus grāmata – saukta Genesis (1. Moz.)
Otrā Mozus grāmata – saukta Exodus (2. Moz.)
Trešā Mozus grāmata – saukta Leviticus (3. Moz.)
Ceturtā Mozus grāmata – saukta Numeri (4. Moz.)
Piektā Mozus grāmata – saukta Deuteronomium (5. Moz.)


Vēsture

Jozuas grāmata (Joz.)
Soģu grāmata (Soģu)
Rutes grāmata (Rutes)
Pirmā Samuēla grāmata (1. Sam.)
Otrā Samuēla grāmata (2. Sam.)
Pirmā ķēniņu grāmata (1. Ķēn.)
Otrā ķēniņu grāmata (2. Ķēn.)
Pirmā laiku grāmata (1. Laiku)
Otrā laiku grāmata (2. Laiku)
Ezras grāmata (Ez.)
Nehemijas grāmata (Neh.)
Esteres grāmata (Est.)

Dzeja

Ījaba grāmata (Īj.)
Psalmi (Ps.)
Salamana pamācības (Sal. p.)
Salamans mācītājs (Sal. m.)
Salamana augstā dziesma (A. dz.)

Lielie pravieši
Pravieša Jesajas grāmata (Jes.)

Pravieša Jeremijas grāmata (Jer.)

Pravieša Jeremijas raudu dziesmas (Raudu)

Pravieša Ecēhiela grāmata (Ec.)

Pravieša Daniēla grāmata (Dan.)


Mazie pravieši
Pravieša Hozejas grāmata (Hoz.)
Pravieša Joēla grāmata (Joēla)
Pravieša Amosa grāmata (Am.)
Pravieša Obadjas grāmata (Ob.)
Pravieša Jonas grāmata (Jon.)
Pravieša Mihas grāmata (Mih.)
Pravieša Nahuma grāmata (Nah.)

Pravieša Habakuka grāmata (Hab.)
Pravieša Cefanjas grāmata (Cef.)
Pravieša Hagaja grāmata (Hag.)
Pravieša Caharijas grāmata (Cah.)
Pravieša Maleahija grāmata (Mal.)

Bauslība. Pirmās piecas grāmatas sauc par bauslību tāpēc, ka no 2. Mozus grāmatas līdz 5. Mozus grāmatai ir aprakstīta Dieva bauslība izraēliešiem, dota viņiem caur Mozu (5. Moz. 5:1-3). Šo bauslību arī sauc par Mozus bauslību (Joz. 23:6) un Tā Kunga bauslību (2. Laiku 31:3). 1. Mozus grāmata apraksta, kā radās pasaule, cilvēki, un, kā grēks ienāca pasaulē. Tā arī apraksta, kā radās Izraēlas tauta, caur kuru vēlāk Dievs ieveda Kristu (glābēju) pasaulē. 2. Mozus grāmataapraksta Izraēlas izvešanu no verdzības Ēģiptē, un kā viņi saņēma Dieva bauslību caur viņu vadoni Mozu. 3. Mozus grāmata apraksta upurēšanu un citus likumus. 4. Mozus grāmata apraksta Izraēlas klejošanu 40 gadus tuksnesī un Izraēlas vīriešu saskaitīšanu. 5. Mozus grāmata ir Mozus pēdējā uzruna Izraēlas tautai un atkārto bauslību un mudina tautu uz paklausību.

Vēsture. Šīs divpadsmit grāmatas apraksta vairāk nekā 900 gadus Izraēlas vēsturē. Jozuas grāmata pastāsta, kā Jozua pēc Mozus nāves vadīja Izraēlu, iekarojot un ieņemot ļoti grēcīgo Kānaāna zemi, kā Dievs to bija izraēliešiem apsolījis un pavēlējis. Soģu un Rutes grāmata parāda, kā Dievs valdīja pār izraēliešiem ar soģiem. Pirmā un Otrā Samuēla, Pirmā un Otrā ķēniņu, un Pirmā un Otrā laiku grāmata apraksta Izraēlas vēsturi no tā laika, kad tā kļuva par valsti ar ķēniņu līdz tam laikam, kad valsts tika sadalīta un beigās tauta tika pakļauta Asirijas un Bābeles trimdai pašas grēku dēļ. Ezras un Nehemijas grāmataattēlo, kā jūdi atgriezās no trimdas un atjaunoja Jeruzālemes templi, mūrus un arī savu, Dieva iedoto, reliģiju. Esteres grāmata pastāsta, kā jūdi uzvarēja savus ienaidniekus Persijas un Mēdijas ķēniņa Ahasvera valdīšanas laikā.

Dzeja. Ījaba grāmata apraksta dievbijīga vīra ciešanas. Psalmos var atrast lūgšanas un garīgas dziesmas. Salamana pamācības, Salamana mācītājs un Salamana augstā dziesma satur Salamana gudros teicienus un pieredzi.

Pravieši. Aptuveni no 900. g. p.m.ē. līdz 400. g. p.m.ē. ebreji tika brīdināti atgriezties no saviem grēkiem, un tika pareģotas ļoti svarīgas lietas nākotnē, it īpaši Kristus un Dieva valstības atnākšana. “Lielie” un “mazie” neattiecas uz grāmatu svarīgumu, bet uz to apjomu. Lielie pravieši uzrakstīja vairāk nekā mazie pravieši.

B. JAUNĀ DERĪBA.

Jaunā Derība ir Bībeles otrās galvenās daļas nosaukums. Tās 27 grāmatās ir Jaunā derība vai līgums, ko Dievs ir nodibinājis caur Kristu, kas ir domāta visiem cilvēkiem (Mat. 28:18-20). Tās saturs aplūko Kristus atnākšanu, lai izglābtu grēcīgo cilvēci, un Viņa draudzes nodibināšanu. Tā arī atklāj Dieva gribu visai cilvēcei. Šīs 27 grāmatas arī ir sadalītas piecos sadalījumos:

Jēzus Kristus dzīve (evaņģēliji)
Mateja evaņģēlijs (Mat.)
Marka evaņģēlijs (Mar.)
Lūkas evaņģēlijs (Lūk.)
Jāņa evaņģēlijs (Jāņa)

Agrīnās baznīcas vēsture
Apustuļu darbi (Ap. d.)

Apustuļa Pāvila vēstules
Apustuļa Pāvila vēstule romiešiem (Rom.)
Apustuļa Pāvila pirmā vēstule korintiešiem (1. Kor.)
Apustuļa Pāvila otrā vēstule korintiešiem (2. Kor.)
Apustuļa Pāvila vēstule galatiešiem (Gal.)
Apustuļa Pāvila vēstule efeziešiem (Ef.)
Apustuļa Pāvila vēstule filipiešiem (Fil.)
Apustuļa Pāvila vēstule kolosiešiem (Kol.)
Apustuļa Pāvila pirmā vēstule tesaloniķiešiem (1. Tes.)
Apustuļa Pāvila otrā vēstule tesaloniķiešiem (2. Tes.)
Apustuļa Pāvila pirmā vēstule Timotejam (1. Tim.)
Apustuļa Pāvila otrā vēstule Timotejam (2. Tim.)
Apustuļa Pāvila vēstule Titam (Tit.)
Apustuļa Pāvila vēstule Filemonam (Filem.)

Citas vēstules
Vēstule ebrejiem (Ebr.)
Jēkaba vēstule (Jēk.)
Apustuļa Pētera pirmā vēstule (1. Pēt.)
Apustuļa Pētera otrā vēstule (2. Pēt.)
Jāņa pirmā vēstule (1. Jāņa)
Jāņa otrā vēstule (2. Jāņa)
Jāņa trešā vēstule (3. Jāņa)
Jūdas vēstule (Jūd.)

Apokaliptiskā literatūra
Jāņa atklāsmes grāmata (Atkl.)

Jēzus Kristus dzīve.
 Četri evaņģēliji (Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa) apraksta Jēzus dzīvi: Viņa piedzimšanu, mācību, kalpošanu, krustā sišanu, aprakšanu un augšāmcelšanos. Tajos arī atrodas Kristus norādījumi apustuļiem viņu turpmākajam darbam pēc Kristus uzbraukšanas debesīs. Viens galvenais iemesls, kāpēc šīs grāmatas tika uzrakstītas, ir “lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa vārdā” (Jāņa 20:31). Tāpēc neklātienes Bībeles kurss Lai top gaisma! iesaka lasīt kādu no evaņģēlijiem vienlaicīgi ar piedalīšanos šajā kursā!

Agrīnās baznīcas (draudzes) vēsture.
 Apustuļu darbi atzīmē tās draudzes, ko Jēzus apsolījās celt (Mat. 16:18), nodibināšanu un izplatīšanos caur Dieva spēku. Ap. d. parāda mums arī to, ko sludināja Kristus apustuļi, un kā cilvēki tika izglābti un pievienoti draudzei.

Apustuļa Pāvila vēstules. Pāvils uzrakstīja šīs vēstules draudzēm un atsevišķām personām. Tur atrodamas ļoti svarīgas mācības. Ir cilvēki, kuri arī domā, ka Pāvils uzrakstīja arī Vēstuli ebrejiem, bet šīs vēstules autors nav zināms.

Citas vēstules.
 Nerunājot par Vēstuli ebrejiem, vēstules zem kategorijas “citas vēstules” uzrakstīja Jēkabs, Pēteris, Jānis un Jūda. Arī tajās ir ļoti svarīgas mācības. Pēteris un Jānis bija apustuļi. Bībeles pētnieki domā, ka Jēkabs un Jūda bija Jēzus miesīgie pusbrāļi.

Apokaliptiskā literatūra.
Apustulis Jānis uzrakstīja Jāņa atklāsmes grāmatu, kura pieder pie apokaliptiskās (atklāsmes) literatūras žanra. Tā ir pilna ar simboliem, kuri prasa dziļu izpratni un uzmanību, tos izzinot.

II. BĪBELES HRONOLOĢISKAIS SADALĪJUMS.


Tagad ielūkosimies, kā Bībele ir sadalīta hronoloģiski. Ir (1) Patriarhālais laikmets, (2) ebreju laikmets un (3) kristiešu (vai Jaunās derības) laikmets. Katrs laikmets ir nosaukts to vārdā, kuriem Dievs atklāja savu prātu.

A. PATRIARHĀLAIS LAIKMETS.

Šajā pirmajā laikmetā, kurš sākās ar cilvēku radīšanu, Dievs atklāja sevi patriarhiem – ģimeņu galvām. 1. Moz. gr. apraksta šo laikmetu. (Ap. d. 7 nod. arī īsi apraksta šo laikmetu un ebreju laikmetu.)

Patriarhālais laikmets ietilpina tādus svarīgus notikumus kā cilvēces radīšanu (1. Moz. 1-2 nod.), cilvēku krišanu grēkā un sodu (1. Moz. 3 nod.), pasaules iznīcināšanu vispasaules plūdos (1. Moz. 6), u.c. No paša sākuma mēs redzam, cik svarīgi ir būt paklausīgiem Dievam. Paklausīgie tika svētīti, bet nepaklausīgie sodīti. Kaut arī šajā laikmetā cilvēce kļuva ļoti grēcīga (1. Moz. 6:5-6), Dievs jau bija apsolījis cilvēcei pestītāju, kas uzvarēs Sātanu un grēku.

Dievs deva šo apsolījumu 1. Moz. 3:15. Pirms tam, pirmajā un otrajā nodaļā ir aprakstīts, kā Dievs radīja Visumu, tai skaitā arī Ādamu un Ievu, pirmos cilvēkus. Dievs ir mīlestība un Viņš grib, lai cilvēki brīvprātīgi mīl Viņu un viens otru (1. Jāņa 4:7-21). Taču līdz ar šo brīvo izvēli Dievs Ādamam un Ievai deva arī iespēju nemīlēt Viņu – grēkot, ēdot no aizliegtā labā un ļauna atzīšanas koka (1. Moz. 2:17). Trešajā nodaļā ir aprakstīts kā ar Sātana palīdzību Ādams un Ieva, kaut arī viņiem bija viss, kas viņiem bija nepieciešams krita grēkā, ēdot augļus no šī vienīgā aizliegtā koka (1. Moz. 3:1-7). 

Kaut arī nepaklausības rezultāts bija skarbs, Dievs vēl joprojām mīlēja Ādamu un Ievu, un bija žēlīgs pret viņiem. 1. Moz. 3:21 ir rakstīts: “Un Dievs tas Kungs darīja vīram un sievai drānas no ādām un lika tiem tās apģērbt.” Taču pirms šīs Dieva žēlastības izpausmes, rūpējoties par pirmo cilvēku laicīgajām vajadzībām, Dievs apsolīja atrisināt viņu grēku problēmu, kura šķīra tos no Dieva. Uzrunājot čūsku (Sātanu) Dievs teica 1. Moz. 3:15:

 

Un Es celšu ienaidu starp tevi [Sātanu] un sievu [Ievu], starp tavu dzimumu un sievas [Ievas] dzimumu. Tas [Ievas dzimums] tev [Sātanam] sadragās galvu, bet tu [Sātans] viņam [Ievas dzimumam] iekodīsi papēdī.

 

Vissvarīgākais Ievas pēcnācējs ir Jēzus Kristus. Nomirstot pie krusta, Sātans iekoda Jēzum papēdī, jo Sātans gribēja, lai Jēzus nomirtu, kā redzam Hēroda rīcībā Mat. 2:1-18. Tomēr Jēzus nāve bija tikai mazs ievainojums Jēzum (papēdī), jo Jēzus trešajā dienā augšāmcēlās.

Taču Jēzus nāve pie krusta sadragāja Sātanam galvu, jo caur Jēzus izlietajām asinīm cilvēkam ir iespējama atpestīšana. Krusts iznīcina Sātana spēku pār cilvēku. Pārējā Bībele pēc  1. Moz. 3:15 parāda to procesu, kā šis apsolījums piepildījās un kā šī labā vēsts (evaņģēlijs) tika sludināta visā pasaulē. Šī brīnišķīgā vienība pierāda to, ka Bībele patiešām ir Dieva vārds!

Šo apsolījumu Ādamam un Ievai (visai cilvēcei) (1. Moz. 3:15) piepildīšanas procesu gaitā, Dievs gadsimteņus vēlāk apsolīja izredzētajam Ābrahāmam, ka viņa pēcnācēji (1) kļūs par lielu tautu, (2) saņems zemi, un (3) ka viņa pēcnācējos vai pēcnācējā (sēklā) būs svētītas visas zemes ciltis (1. Moz. 12:1-3; 22:17-18). Ābrahāma dēlam, Īzākam, bija dēls Jēkabs, kuru Dievs vēlāk nosauca par Izraēlu. Izraēlam bija 12 dēli, kuru pēcnācēji kļuva par Izraēlas 12 ciltīm (ebreju tautu). Bads piespieda izraēliešus pārcelties uz Ēģipti (1. Moz. 46 nod.), un ēģiptieši vēlāk padarīja viņus par vergiem (2. Moz. 1:7-11). Taču Dievs izredzēja Mozu ar nolūku izvest tautu no ēģiptiešu verdzības, un ievest to Kānaāna zemē (2. Moz. 3:1-10), kur Izraēla kļuva par lielu tautu, tādējādi piepildot pirmās divas daļas no Dieva apsolījuma Ābrahāmam (Jozuas 21:43-45).

Trešā daļa no apsolījuma, ka “tevī būs svētītas visas zemes ciltis” (1. Moz. 12:3), piepildījās ar Jēzus Kristus, Ābrahāma pēcnācēja, atnākšanu un nomiršanu pie krusta visai cilvēcei, kas pestīšanu padarīja iespējamu cilvēkiem no visām ciltīm (tautām) (Gal. 3:13-14,16,19,24-29).

B. EBREJU LAIKMETS.

Ebreju laikmets ieilga apmēram 1500 gadu – no Mozus dienām līdz Jēzus nāvei pie krusta. Izņemot 1. Moz. gr., šis laikmets ietilpina visu Veco Derību un visu Kristus dzīvi. Vecā derība (līgums) noteikti bija adresēta ebrejiem (5. Moz. 4:8; 5:1-3), tāpēc arī šis nosaukums: ebreju laikmets. Taču tas nenozīmē, ka Dievam Vecajās derības laikā nerūpēja arī citas tautas. Piemēram, pravieša Jonas aizsūtīšana pie Niniviešiem pierāda tieši pretējo. Dievs arī neizvēlējās Izraēlas tautu tāpēc, ka tā bija ļoti liela; tieši pretēji (5. Moz. 7:7). Tā vienkārši bija tauta, kuru Dievs izvēlējās, lai ievestu Kristu pasaulē, bet šī milzīgā atklāsme arī uzlika izraēliešiem attiecīgi lielāku garīgo pienākumu.

 Pēc tam, kad Mozus izveda izraēliešus ārā no ēģiptiešu verdzības, Dievs iedeva Mozum savu bauslību (likumu) uz Sinaja kalna (2. Moz. 20-31 nod.). Šī bauslība pārvaldīja tautu gan reliģiski, gan politiski. Bauslības kodols bija desmit baušļi (2. Moz. 20:1-17), iegrebti uz divām akmens plāksnēm (2. Moz. 32:15-16). Desmit baušļi kopā ar pārējiem morāles, ceremoniālajiem un civillikumiem veidoja vienu derību vai bauslību (Joz. 1:7-8). Izraēlieši tika svētīti tad, kad viņi to ievēroja un sodīti tad, kad bija nepaklausīgi. Nepaklausības sods varēja būt pat nāve. Bauslība bija domāta kā uzraugs, kamēr atnāks Kristus (Gal. 3:19-25). Tā arī deva grēka atziņu, kura atklāja Pestītāja nepieciešamību (Rom. 3:20; 5:20; 7:7-25).
Pēc 450 gadiem, zem soģu valdīšanas, izraēlieši lūdza, lai viņiem būtu ķēniņš, un Dievs to viņiem iedeva. Zem ķēniņu Saula, Dāvida un Salamana valdīšanas Izraēla pieauga spēkā, bagātībā un slavā. Tautai šī svētība atnāca tāpēc, ka tā bija uzticīga Dievam (1. Ķēn. 3:1-5:14). Tomēr vēlāk Salamans un tauta vēlāk iekrita elku kalpošanā, un Dievs ebrejus sodīja, sadalot viņu valsti (1. Ķēn. 11:1-13). Desmit ziemeļu ciltis tika nosauktas par “Izraēlu” un divas dienvidu ciltis par “Jūdu”. Vēlāk, viņu nepaklausības dēļ, Dievs Izraēlai un Jūdai atļāva aiziet trimdā (2. Ķēn. 17; 24:10-17; 2. Laiku 36:17-20). Desmit Izraēlas ciltis tika izkaisītas pasaulē, līdz beigās viņas pilnīgi pazaudēja savu identitāti. Tikai Jūda pastāvēja, saglabājot savu etnisko piederību. Kāpēc? Tas bija tāpēc, ka tas notika Dieva providencē. Kristus, Mesija, cēlās no Jūdu tautas, kā bija pareģots (1. Moz. 49:10; Lūk. 3:23,33) un, precīzāk, bija ķēniņa Dāvida pēcnācējs (Jer. 23:5; Lūk. 3:23,31).
Praviešu darbs kļuva vēl izcilāks, tuvojoties Glābēja atnākšanas laikam. Jesaja, Jeremija, Ecēhiels, Daniēls un citi pravieši mudināja tautu būt uzticīgai Dievam, un pravietoja par Kristus atnākšanu. Daudzi no šiem pravietojumiem par Kristu ir minēti 1. stundā.
Pirms Ebreju laikmeta beigām Jeremija pravietoja, ka Dievs Veco derību (līgumu) aizvietos ar jaunu un savādāku derību (Jer. 31:31-34). Mesijas un Jaunās derības laikmets bija izcila tēma praviešiem. Patiešām, Ebreju laikmets bija pastāvīga sagatavošanās jauna un labāka laikmeta atnākšanai.
C. KRISTIEŠU LAIKMETS.
“Bet kad laiks bija piepildījies”, Dievs iesāka šo jauno laikmetu caur savu Dēlu Jēzu Kristu (Gal. 4:4-5; Ef. 1:9-10). Turpmākās stundās mēs ielūkosimies Kristus darbībā, kurā Viņš īstenoja Dieva plānu. Tagad pietiek pateikt, ka Kristus caur savu mācību, dzīvi, nāvi, augšāmcelšanos un uzbraukšanu debesīs kļuva par Jaunās derības starpnieku (Ebr. 9:15) un ieveda jauno laikmetu, kura atnākšanu Jeremija bija pravietojis (Ebr. 8:6-13).

Vecās derības beigas. 
Kristus ir Vecās derības beigas un Jaunās derības sākums. Jēzus piedzima kā jūds un dzīvoja zem Vecās derības likumiem, ko saucam par bauslību (Gal. 4:4-5), bet Viņš nāca, lai ievestu Jauno derību (Ebr. 9:15).

Dievam nekad nebija nodoma, ka Vecā derība būs spēkā uz visiem laikiem, citādi Jeremija nebūtu pravietojis par Jaunu derību (Ebr. 8:6-9). Pirmā derība bija tikai “nākamo labumu ēna” (Ebr. 10:1) un “mūsu audzinātāja uz Kristu” (Gal. 3:24). “Bet kad ticība ir nākusi, tad audzinātājai nav vairs varas pār mums” (Gal. 3:25), un tādēļ Vecās derības bauslība vairs nav spēkā.

Kristum bija jānomirst, lai ievestu savu Jauno derību, līdzīgi kā šodien kādam ir jānomirst, pirms tā testaments iegūst juridisku spēku (Ebr. 9:15-17). Taču Kristus nāve ne tikai ievadīja Jauno derību; tā arī atcēla Veco derību. Kristus nāve izdzēsa “pret mums vērsto rakstu [Vecās derības bauslība] ar visām viņa prasībām” un to iznīcināja, “pienaglodams pie krusta” (Kol. 2:14; Ef. 2:14-15). Tādēļ kristietim nav jāievēro sabats (sestdiena, septītā nedēļas diena, 5. Moz. 5:12-15), jauno mēnešu svētki, utt., kas bija daļa no Vecās derības bauslības (Kol. 2:16-17). Pāvils saka, ka tiem, kas māca, ka kristiešiem ir jāapgraizās ar jūdu derības zīmi, kas arī ir daļa no bauslības, tāpat kā sabats, ir jāizpilda visa bauslība (Gal. 5:3). Pāvils saka, ka tādējādi viņi “žēlastību pazaudējuši” (Gal. 5:4). Kristus nāve ir atcēlusi bauslību. Viņa nāve ir tur, kur Vecā derība beidzas un Jaunā derība sākas. Protams, Vecā Derība (grāmata) vēl projām ir vērtīga kā Dieva vārds mums par pamācību un brīdinājumu (Rom. 15:4; 1 Kor. 10:11).

Jaunā derība.
Kaut arī šodien mums nav jāievēro Mozus bauslība, nav attaisnojams, ja gribam zagt, nokaut, utt. Šie principi vēl stingrāk ir mācīti Jaunajā derībā (Jāņa 13:34; Rom. 13:8-10; Gal. 5:19-25). Visi desmit baušļi, izņemot sabata likums, ietilpst Jaunajā derībā. Piemēram, Jaunajā Derībā ir redzams, ka Korintes draudze sapulcējās Dieva pielūgšanai it īpaši nevis sabata dienā (sestdienā, septītajā nedēļas dienā), bet tajā dienā, kad Jēzus bija augšāmcēlies - pirmajā nedēļas dienā (svētdienā; salīdz. 1. Kor. 16:1-2 ar 1. Kor. 11:17 u.t.; skat. arī Ap. d. 20:7 par draudzi Troadā).

Tātad mums, kas dzīvojam Kristiešu (Jaunās derības) laikmetā, ir jābūt uzticīgiem Kristum un Viņa Jaunajai derībai, kā tas ir aprakstīts pašā Jaunajā Derībā. Kristus ir mūžīgās pestīšanas gādnieks visiem, kas Viņam paklausa (Ebr. 5:9). “Jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu” (Jāņa 1:17). Lai uzzinātu Dieva prātu par mums šodien, ir jāizzin Jaunā Derība.
Pēc tam, kad Jēzus pats uzbrauca debesīs, viņš atklāja savu Jauno derību caur savu apustuļu mācību. Kristus bija apsolījis apustuļiem Svēto Garu, lai tas viņiem atgādinātu visu, ko Jēzus bija sacījis, un lai viņus vadītu visā patiesībā (Jāņa 14:25-26; 16:12-14). Piecdesmit dienas pēc Kristus nāves Svētais Gars nolaidās uz apustuļiem un viņi turpmāk sludināja evaņģēliju (labo vēsti) un Dieva gribu ar drosmi, apstiprinādami to ar brīnumainiem darbiem (Mat. 28:18-20; Ap. d. 1:8; 2:1-47). Tos, kuri kļuva paklausīgi Kristus evaņģēlijam, Dievs izglāba un pievienoja draudzei (Ap. d. 2:47), un Kristus draudze izplatījās pasaulē.


Draudzei (baznīcai) ir jāpastāv pasaulē līdz Kristiešu (Jaunās derības) laikmeta beigām (Mat. 16:18; 1. Kor. 15:22-24). Šis laikmets ir jau bijis vairāk nekā 1900 gadus un beigsies ar Kristus otro atnākšanu (Ebr. 9:27-28).



© Teds Stjuarts (ar redaktora Teda Stjuarta laipnu atļauju izmantots neklātienes Bībeles kursa materiāls: Ko Bībele saka, 2. stunda: “Bībeles vispārīgais saturs” (Ted Stewart’s (editor) What the Bible Says, Lesson II: “The General Contents of the Bible”)) un Viktors Barviks, 1997. Šīs stundas pavairošana ir atļauta, ja tā tiek pavairota visā pilnībā. Materiāla pārdošana vai izmantošana ar cita autora vārdu ir aizliegta.