Jesajas grāmata 52:13 - 53:12

Pravietis Jesaja uzsāka savu pravietošanu 8.gs. P.K. Jesajas grāmatas 52:13 - 53:12 panti attiecas uz taisnajiem, kuri bija atlikuši atkritušajā Izraēlā, bet pilnībā šie panti attiecas tikai uz Jēzu Kristu [1].

Vecā Derība bija jau noslēgta (pabeigta) 400 gadus pirms Jēzus Kristus piedzimšanas. Tātad Vecās Derības pravietojumi par Jēzu, tajā skaitā Jesajas grāmata 52:13 - 53:12, nevarēja rasties Jēzus dzīves laikā vai arī vēlāk, kā Džošs Mekdauels parāda savā grāmatā Liecība, kas prasa spriedumu:


Ja kāds nav apmierināts ar 450-to gadu pirms mūsu ēras kā vēsturisku datumu Vecās Derības pabeigšanai, tad jāapskata sekojošais: “Septuagint” (ebreju Svēto rakstu tulkojums grieķu valodā) tika iesākts Ptolemy Philadelphus (285-246 g. p.m.ē.) valdīšanas laikā. Ir pats par sevi saprotams, ja grieķu tulkojums ir iesākts 250. gadā pirms Kristus, tad vajadzētu būt ebreju tekstam, no kā tas tika tulkots. Ar to pietiek, lai parādītu, ka bija vismaz 250 gadu liels laika sprīdis no pravietojumu sarakstīšanas līdz piepildījumam Kristus personā. [2]Teksts, kas attiecas uz Kristus ciešanām un nāvi par citu cilvēku grēkiem, ir iekrāsots sarkanā krāsā. Teksts, kas attiecas uz Kristus augšāmcelšanām un pacilāšanu, ir iekrāsots zilā krāsā.


[52:13] Redzi, Mans kalps rīkosies gudri, viņš tiks paaugstināts un augsti godāts. [:14] Kā daudzi par tevi ir iztrūkušies,- jo viņa vaigs bija tik pārvērsts, ka tas nelīdzinājās cilvēkam, un viņa izskats un stāvs nepavisam līdzīgs cilvēku bērniem,- [:15] tāpat viņš radīs izbrīnu daudzās tautās, un ķēniņi apklusīs savās runās par viņu, jo, kas tiem nekad nebija stāstīts, to tie tagad redz, un, ko tie nekad nebija dzirdējuši, tas tiem tagad kļūst skaidri saprotams. [53:1] Kas tad nu tic mūsu sludināšanai, un kam ir atklājies Tā Kunga elkonis? [:2] Viņš, Tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu. [:3] Taisni otrādi, viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām. [:4] Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, turpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. [:5] Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. [:6] Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam. [:7] Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti. [:8] Ar spaidiem un spriedumu viņš tika aizvests. Bet kas gan no viņa laikabiedriem izprata viņa dzīves gaitu un padomāja par to, ka viņš jau bija aizrauts no dzīvo pasaules, ka manas tautas pārkāpumu dēļ viņam bija uzlikts sods? [:9] Kapu viņam ierādīja ar bezdievjiem, bet savā nāvē viņš bija ar bagāto, kaut gan nekādu netaisnību viņš nebija darījis un viltības nebija viņa mutē. [:10] Bet Tas Kungs bija lēmis viņu satriekt ar ciešanām. Kad viņš nodos savu dvēseli par salīdzinājuma upuri, viņš redzēs izaugam jaunu dzimumu un dzīvos ilgi, un Tā Kunga gribas piepildīšana svētīgi sekmēsies ar viņa rokas darba palīdzību. [:11] No dvēseles ciešanām viņam radīsies panākumu papilnam; ar savu atziņu mans taisnīgais kalps palīdzēs daudziem iegūt taisnību, uzņemdamies uz sevi viņu noziegumus. [:12] Tādēļ Es viņam piešķiršu viņa daļu starp daudzajiem lielajiem viņam pašam par ieguvumu, un stiprie lai dalās ar viņu laupījumā atlīdzībai viņam par to, ka viņš nodeva savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem.

Atsauces.
1. Jim McGuiggan, The Book of Isaiah, Star Bible Publications, Inc., Fort Worth, Texas, 1985, pp. 265-271.
2. Josh McDowell, Evidence That Demands A Verdict, Vol. 1, Here’s Life Publishers, Inc., San Bernardino, California, 1990, p. 144.