Pievēršanās Jaunās Derības draudzei

10. STUNDA: PIEVĒRŠANĀS JAUNĀS DERĪBAS DRAUDZEI. Jūs esat sācis lasīt neklātienes Bībeles kursa Lai top gaisma! desmito stundu. Piedaloties šajā kursā, Jums ir bijusi iespēja izprast, cik mūsdienu “kristīgā pasaule” īstenībā ir izkropļota. Mēs ceram, ka Jums ir radusies pārliecība par nepieciešamību turēties pie Dieva vārda – Bībeles. Kāds varētu jautāt: “Ja kristīgā pasaule patiešām ir tik izkropļota, tad kā tas viss izveidojās?” Šī stunda sniegs atbildi uz šo jautājumu. Sāksim ar tēmu par draudzes organizāciju.

 

I. DRAUDZES ORGANIZĀCIJA.


Ebr. 8:5 ir rakstīts:


... kā arī Mozum bija norādīts, kad tas jau bija gatavs uzsliet telti, jo Viņš [Tas Kungs] saka: redzi, tu darīsi visu pēc tā parauga, kas tev kalnā tika parādīts.

“... tu darīsi visu pēc tā parauga... .” Dievs ir iedevis mums paraugu Savā vārdā. Bībeles paraugs mums māca, kā dzīvot un kā pielūgt Viņu (skat. 8. stundu). Taču mums ir arī paraugs Bībelē, kas mums atklāj Dieva gribu draudzes organizācijai. Dievs patiešām rūpējas par visu.

A. JĒZUS KRISTUS – DRAUDZES DIBINĀTĀJS UN GALVA. 
Pirmkārt, Jēzus Kristus ir draudzes dibinātājs (Mat. 16:18). Viņš to nodibināja Jeruzālemē (Jes. 2:3) caur Svēto Garu un Saviem apustuļiem nedaudz dienu pēc savas uzbraukšanas debesīs (Ap. d. 1. un 2. nod.). Jēzus ir arī Savas draudzes galva (Ef. 1:22). Ir tikai viena galva draudzei; tas ir Jēzus.


B. JĒZUS APUSTUĻI.
Otrkārt, pirmajā gadsimtā draudzē darbojās Jēzus apustuļi. Taču kā iemācījāmies 7. stundā, Jēzus Kristus apustuļi vairs nedzīvo uz šīs zemes.


C. BĪSKAPI.
Treškārt, tagad, tāpat kā pirmajā gadsimtā, draudzēs darbojas vienlīdzīgi vecākie (1. Pēt. 5:1) vai vecajie (Ap. d. 20:17) – gr. valodā “presbuteroi” – latviešu valodā saukti presbiteri (Tit. 1:5). Ja salīdzina Ap. d. 20:17 ar 20:28 var redzēt, ka vārds “sargi” (“episkopoi” gr. val.) ir sinonīms vārdiem “vecākie”, “vecajie” un “presbiteri”. Turklāt, salīdzinot Tit. 1:5 ar 1:7 var redzēt, ka vārds “bīskaps” (“episkopos” gr. val.) ir sinonīms vārdam “presbiters”. Protams, “bīskaps” ir “sargs”, būdams tas pats vārds arī grieķu valodā. Tātad, bīskaps ir sargs, arī vecākais, arī vecajais, arī presbiters. Tas ir viens un tas pats amats draudzē.


Draudzes vecajie draudzi gana (1. Pēt. 5:1-4; Ap. d. 20:28), sargā (Ap. d. 20:28) un māca (1. Tim. 3:2). Viņi gādā par draudzi (1. Tim. 3:5), rāda tai priekšzīmi (1. Pēt. 5:3) un rūpējas par pareizo doktrīnu (Tit. 1:9).


Jaunā Derība apraksta, kādām īpašībām jābūt draudzes vecajiem: 1. Tim. 3:1-7 (skat. arī 3:11); Tit. 1:6-9; 1. Pēt. 5:1-3. Lasot Jauno Derību, ir redzams, ka draudzi vienmēr vada nevis viens vecajais, bet vairāki. Attiecībā uz to darbības lauku – viņi ir tikai vienas draudzes gani: Ap. d. 14:23; 20:17,28; 1. Pēt. 5:1,2.


Ņemot vērā tās prasības, kas Dieva vārdā ir bīskapiem, protams, ne katrai draudzei uzreiz būs bīskapi. Gadījumā, ja draudzē nav bīskapu, draudzes brāļiem ir jāuzņemas draudzes vadība. Apustuļu darbos varam bieži sastapt brāļudarbību (skat. Ap. d. 6:3; 9:29-30; 10:23; 11:1; 15:22,40; 16:2; 17:10; 18:27). Vadīšanas lomu Dieva bērnu vidū Bībele piešķir vīriešiem. Jēzus apustuļi visi bija vīrieši. Bīskapiem ir jābūt vīriešiem (1. Tim. 3:2; Tit. 1:6). Skat. arī Ap. d. 6:3; 1. Tim. 2:1-15). Taču Fil. 4:1 vārds “brāļi” noteikti attiecas uz Euodiju un Sintihu Fil. 4:2 – divām māsām Kristū. Acīmredzot, vārds “brāļi” attiecas uz draudzes vīriešu un sieviešu kopumu, bet to vada vīrieši – brāļi. Brāļiem ir jāvada, bet arī uzklausot draudzes māsu viedokli (Ap. d. 6:1-5). Brāļiem ir jāvada, lai celtu, nevis postītu (2. Kor. 13:10). Totalitārisms nav atļaujams. Brāļiem nav jāvada, tikai lai vadītu. Jaunā Derība norāda uz spēcīgām un ievērojamām māsām: Foiba (Rom. 16:1-2); Priskilla (Ap. d. 18:24-26); Marija (Rom. 16:6); Filipa četras meitas (Ap. d. 21:8-9); Euodija un Sintiha (Fil. 4:2-3). Brālis, kas labi nepārzina Dieva vārdu, kas nav pieredzējis Tā Kunga lietās, kas ir nomākts ar grēkiem, lai labāk klusē, nevis māca citus draudzē. Tas lai labāk seko, nevis vada. [1]


Ir jāpiebilst, ka arhibīskapa vai pāvesta amata ideja Dieva vārdam ir pilnīgi sveša. Ir cilvēki, kas atsaucas uz Jēzus teikto Pēterim Mat. 16:18, lai aizstāvētu domu, ka Jēzus draudze ir celta uz Pētera un, pēc viņu domām, visiem sekojošiem “Pēteriem” – pāvestiem:

Tu esi Pēteris [πετρος → petros → akmens], un uz šīs klints [πετρα → petra] es celšu savu draudzi, un nāves vārtiem to nebūs uzvarēt.
Tomēr kontekstā Mat. 16:13-20 galvenā tēma ir nevis, kas ir Pēteris, bet – kas ir Jēzus? Par ko ir runa 13., 14., 15., 16. un 20. pantos? Pēteris patiesi teica 16. pantā: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Tātad konteksts prasa, lai šī klints būtu Pētera teiktais, ka Jēzus ir “Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Tas arī būtu saskaņā ar paralēliem tekstiem Dieva vārdā (1. Pēt. 2:4-8; u.c.). Jēzus Kristus ir draudzes vienīgais Augstais Gans (1. Pēt. 5:4).

D. DIAKONI, EVAŅĢĒLISTI UN MĀCĪTĀJI.
Ceturtkārt, Kristus draudzei dod arī diakonus, evaņģēlistus un mācītājus (Ef. 4:11). Vārds “diakons” nozīmē “kalps”. Visi Jēzus mācekļi ir kalpi. Taču diakoni ir draudzes (vienas draudzes) kalpi, kas kalpo lietās, kas prasa draudzes īpašu uzticību, līdzīgi kā tas bija Ap. d. 6:1-6. Jaunā Derība apraksta, kādām īpašībām jābūt diakoniem: 1. Tim. 3:8-13.


Kaut gan visiem kristiešiem jādarbojas, lai izplatītu evaņģēliju – labo vēsti par Jēzu – evaņģēlisti ar to nodarbojas īpaši. Filips (Ap. d. 6:5; 21:8) un Timotejs (2. Tim. 4:5) bija evaņģēlisti; par Filipa darbību var lasīt Ap. d. 8:5-40.


Mācītāji māca Dieva vārdu. Viņiem, protams, ir jāzin Dieva vārds un jādzīvo atbilstoši tam. Mācītājiem, tāpat kā citiem kristiešiem, ir jābūt interesei par citu kristiešu dzīvi, taču mācītāji nav draudzes gani – vecākie. Pie tam, gan draudzes vecākie (1. Tim. 3:2; Tit. 1:9), gan evaņģēlisti (evaņģēlijs ir Dieva vārds) māca Dieva vārdu.


E. DRAUDZES LĪDERU ATTIEKSME.
Kristus nedod ganus, evaņģēlistus, un citus ar īpašiem uzdevumiem, lai šie kristieši būtu pacelti augstāk par pārējiem draudzē. Kristus viņus dod tieši pašas draudzes dēļ. Ef. 4:11-13 ir rakstīts:
 
Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu, līdz mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru.

Gani, diakoni un citi draudzes līderi ir draudzes kalpi. Lūk. 22:25-27 parāda, kādam domāšanas veidam ir jābūt draudzes līderiem:

Un Viņš [Jēzus] tiem sacīja: “Ķēniņi valda pār tautām, un varenos sauc par labdariem. Bet jūs tā ne. Bet lielākajam jūsu vidū būs būt kā jaunākajam, un vadonim kā tādam, kas kalpo. Jo kas ir lielāks: vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet Es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo.


Skat. arī Jāņa 13:3-16.

Tomēr Bībele arī brīdina, kādiem līderiem nevajag būt – lūdzu izlasiet 3. Jāņa :9-10. Līderi nedrīkst būt godkārīgi. Ap. d. 10:25-26, kad Pēteris iegāja Kornēlija namā, lai pavēstītu prieka vēsti, ir rakstīts:

... Kornēlijs viņam nāca pretim un godināja viņu, mezdamies pie viņa kājām. Bet Pēteris viņu piecēla, sacīdams: “Celies, arī es esmu tikai cilvēks!”


Pie tam, vai ir rakstīts, ka Pēteris izstiepa Kornēlijam savu roku, lai Kornēlijs skūpstītu kādu gredzenu?! 

F. IECELŠANA. 


Ap. d. 6:5 draudze izredzēja septiņus vīrus, kuriem tika uzticēta draudzes dienišķā apkalpošana. Šie tika iecelti caur Kristus apustuļu lūgšanām un roku uzlikšanu. Ap. d. 13:2-3 Svētais Gars nošķīra Barnabu un Saulu (Pāvilu) evaņģelizācijas misijai un Antiohijas draudze viņus izsūtīja ar gavēšanu, lūgšanām un roku uzlikšanu. Ap. d. 14:23 draudžu vecajie (katrā draudzē savi vecajie) tika iecelti ar gavēšanu un lūgšanām.

Turklāt, kā mēs iemācījāmies 7. stundā, Timotejam tika uzliktas rokas (1. Tim. 4:14; 2. Tim. 1:6), kas, ļoti iespējams, bija saistīts ar evaņģēlista darbības uzsākšanu. Taču Pāvils brīdināja Timoteju:


Rokas nesteidzies nevienam uzlikt un neuzņemies atbildību par svešiem grēkiem... . – 1. Tim. 5:22 

G. PRIESTERI UN SVĒTIE.

Cilvēks kļūst par Dieva priesteri un svēto tad, kad viņš kļūst par kristieti – t.i. kristīšanas laikā. Absolūti visi kristieši – gan brāļi, gan māsas, ir priesteri un svētie. 

1. Pētera vēstule ir adresēta kristiešiem, kas pirmajā gadsimtā dzīvoja tagadējās Turcijas teritorijā. 1. Pēt. 2:5,9 ir rakstīts:

Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu... . Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā.

 Tas, ka visi kristieši ir svētie, ir redzams sekojošās rakstu vietās: Rom. 1:7; 1. Kor. 1:2; Ef. 4:11-13; un arī salīdzinot Ap. d. 8:3 ar 9:13 un 26:10. Skat. arī 6. stundas II. E. iedaļu, kurā šī tēma ir apskatīta. 

Ebr. 13:17 izskaidro, kādai ir jābūt Dieva priesteru un svēto attieksmei pret draudzes līderiem:

Paklausiet saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība. Lai tie to varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi.
II. ATKRIŠANAS PRAVIETOJUMS.

Jaunā Derība, kas mums māca, kā visam ir jābūt, ir pareģojusi arī atkrišanu. Jēzus sekojošie pravietojumi attiecas uz Viņa paaudzes dzīves laiku (Mat. 24:34):

Tad daudzi kritīs apgrēcībā un nodos viens otru, un viens otru nīdīs. Un celsies daudzi viltus pravieši un daudzus ievedīs maldos. – Mat. 24:10-11


Jo viltus kristi un viltus pravieši celsies un rādīs lielas zīmes un brīnumus, lai, ja vien tie spētu, arī izredzētos ievestu maldos. – Mat. 24:24

Pāvils 1. Tim. 4:1 brīdināja: 

Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām... .

Pāvils arī brīdināja Efezas bīskapus Ap. d. 20:28-30: 

Tāpēc sargājiet paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu. Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums ienāks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi.

Pāvils 2. Tes. 2:1-3 teica, ka pirms Jēzus Kristus otrās atnākšanas jānāk atkrišanai. 

III. ATKRITĒJA DRAUDZES PARĀDĪŠANĀS.

 

Atkritēja draudze izveidojās caur pakāpeniskām izmaiņām oriģinālās draudzes (1) organizācijā (2) doktrīnā un pielūgšanā un (3) uzvedībā. Seko daži piemēri no šīm izmaiņām.

  1. ATKRIŠANA ORGANIZĀCIJĀ.

 

Kā mēs jau redzējām, Jaunās Derības paraugs ir, ka katrai draudzei būtu vairāki vienlīdzīgi bīskapi (vecākie). Šo ganu autoritāte nepārsniegtu vietējo draudzi. Augstais Gans, pāri visām draudzēm, ir vienīgi Jēzus Kristus (1. Pēt. 5:4).

Tomēr otrajā gadsimtā viens vecākais tika paaugstināts uz augstāku posteni un tika saukts par bīskapu vai monarhistisko bīskapu, kamēr pārējos vecākos pakāpeniski pārtrauca saukt par bīskapiem, saglabājot apzīmējumu “vecākie” (presbiteri) [2,3]. Taču šo izmaiņu sākumā vēl aizvien neviens [monarhistisks] bīskaps nebija augstāks par otru.

Harijs R. Boers, rakstot par agrīno draudzi, saka:

Laika gaitā romiešu provinču galvaspilsētas bīskapu sāka uzskatīt par visas baznīcas galvu tajā provincē. Viņu sauca par metropoles bīskapu (no grieķu vārda metropolis, nozīmējot mātes pilsēta). Metropoles bīskapu piecās [Romas] impērijas pilsētās sāka saukt par patriarhu (no grieķu vārda patriarches, nozīmējot pirmais tēvs). Tās piecas pilsētas bija Roma, Konstantinopele, Aleksandrija, Antiohija un pēc 451. g., Jeruzāleme [4].

Katoļu enciklopēdija atzīst, ka šī “patriarhāla” vara tika iegūta ceturtajā un piektajā gadsimtā [5]. 

Šie arhibīskapi bija vienlīdzīgi savā varā. Romas bīskapam oficiāli nebija lielāka vara kā Antiohijas bīskapam. Šī vienlīdzība pat eksistēja sestajā gadsimtā. Gregorijs I, kas kļuva par Romas bīskapu 590. g. [6], rakstīja Eulogiusam, Aleksandrijas bīskapam, ka Pētera eparhija (krēsls, t.i. autoritāte) “trijās vietās ir viena eparhija... kuru trīs bīskapi patiesībā vada ar dievišķo autoritāti”. Viņš nosauca tās trīs vietas kā Aleksandrija, Antiohija un Roma. Vēlāk, kad Jānis Gavētājs, Konstantinopoles bīskaps, nosauca sevi par “universālo bīskapu”, Gregorijs I sauca šo titulu par profānu (t.i. pasaulīgu, bezdievīgu, zaimojošu), lepnu un ļaunu. Taču Gregorija pēctecis Romā, Boniface III, neiebilda pret šo titulu un to pieņēma sev 607. g.

Pāvesta autoritāte turpināja augt laika gaitā. Tomēr tikai 1837. g., Džons B. Purcels, Cincinnati bīskaps, pavēstīja formālā debatē: “Neviens izglītots katolis neuzskata pāvesta nekļūdīgumu par ticības artikulu” [7]. Taču 1870. g. Vatikāna koncils deklarēja tieši pretējo. Tagad pilnīga pakļautība pāvestam ir pieprasīta kā pašam Dievam; tiek uzskatīts, ka pāvests ir ieņēmis Dieva vietu virs zemes [8]. Pāvesta amats un tā atbilstošā hierarhija ir gadsimtu ilgu pakāpeniskas novirzīšanās no Jaunās Derības baznīcas organizācijas plāna rezultāts. 

  1. ATKRIŠANA DOKTRĪNĀ UN PIELŪGŠANĀ. 

Baznīcas neiedvesmotu cilvēku eksaltācija noveda pie daudzām izmaiņām doktrīnā un pielūgšanā. Seko dažas no šīm izmaiņām. 

Priestera amats. 
Bībele māca, ka visi kristieši ir priesteri (1. Pēt. 2:5,9; Atkl. 1:6) un pakļauti Jēzum, kas ir vienīgais Augstais Priesteris (Ebr. 4:14-15). Vēlāk presbiteri pretendēja uz priestera amatu, kas bija atdalīts no pārējās draudzes. Ņemot paraugu no Vecās Derības, paaugstinātais bīskaps kļuva par augsto priesteri, vecākie par priesteriem, un diakoni par levītiem.

Tā Kunga mielasts.
 Priestera amata izmaiņas arī izmainīja Dieva pielūgšanu. Jaunās derības Dieva pielūgšanas vienkāršība tika aizstāta ar rituālu ceremoniju, ko vadīja tikai “priesteri”. Grēku upuri bija viena daļa no tiem upuriem, ko Vecās derības priesteri upurēja Dievam tautas vietā. Līdzīgi Tā Kunga mielasta (svētā vakarēdiena) nozīme tika mainīta no Kristus nāves piemiņas (1. Kor. 11:23-26) uz īstu upuri. Kaut gan Dieva vārds māca, ka Kristus ir vienreiz uz visiem laikiem upurēts par grēkiem (Ebr. 9:25-28; 10:10-18), baznīca sāka mācīt, ka Kristus upuris tiek upurēts pastāvīgi, pasludinot svētā vakarēdiena maizi un vīnu par Jēzus burtisko miesu un asinīm. Vēlāk “priesteri” atturēja vīnu no citiem baznīcas locekļiem, kaut gan tas ir domāts visiem kristiešiem (1. Kor. 11:26,28).

Tika mainīts arī Tā Kunga mielasta nosaukums. To sāka saukt par “mesu”, no latīņu valodas “Ite missa est”. Tie ir vārdi, kurus teica pirms Svētā vakarēdiena, lai tie, kuriem nepienācās tajā piedalīties, aizietu. Pēc laika “mise” vai “mesa” kļuva par tā dievkalpojuma nosaukumu, kurā tiek noturēts svētais vakarēdiens. [9]

Altāris. Vecās derības altāri kalpoja dzīvnieku upurēšanai. Šī dzīvnieku upurēšana bija pravietojums tam, kas nāks. Kā mēs jau redzējām 8. stundā, dzīvnieki netiek upurēti zem Jaunās derības. Tagad Jēzus Kristus ir ticis upurēts reizi par visām reizēm (Ebr. 7:27). Jēzus Kristus krusts ir kristietības vienīgais fiziskais altāris(neskatoties uz to, ka kristieši pateicībā nodod sevi pašus par dzīviem, svētiem, Dievam patīkamiem upuriem ikdienas dzīvē (Rom. 12:1-2)). Cita fiziskā altāra kristietībā nav. Tomēr baznīcas “dievnamos”, kā tas redzams arī šodien, tika iekļauti altāri. Romas katoļu baznīcas altārivispirms ir saistīti ar mises (svētā vakarēdiena) upuri (skat. iepriekšējo rindkopu) [10]. 

Ikonas (tēli, svētbildes).
 F.W. Matoks raksta: 

Ikona bija īstas vēsturiskas personas attēlojums... . Krustā sistais Kristus bija viena no visiemīļotākajām tēmām... . Sākot ar ceturto gadsimtu, mācību līdzekļos sāka lietot zīmējumus un tēlus. Tā kā Bībeles studiju intensitāte pati par sevi samazinājās, aizvien vairāk paļāvās uz ikonām. Zīmējumi vai tēli tika izvietoti noteiktā secībā, kas atspoguļoja Kristus dzīvi no dzimšanas līdz pašai debesbraukšanai. Krucifiksu sāka lietot kā pielūgšanas palīglīdzekli; un, tā kā māņticība auga augumā, nezinātāju acīs šīs ikonas ieguva īpašu nozīmīgumu. Ļaudis sāka tās glāstīt un skūpstīt un zemoties to priekšā tieši tāpat, kā to darīja pagāni savu elku priekšā. [11]

Šeit ir piemērota vieta, lai pieminētu Vecās derības otro bausli:

Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem...

Tieši šo bausli Ārons un Izraēla pārkāpa 2. Moz. 32:1-6, izveidojot zelta teļa tēlu. Interesanti, ka Ārons 4. un 5. pantā saka: “Šis ir tavs dievs, Izrāel, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes... . Rīt ir svētki Tam Kungam!” Acīmredzot, Ārons zelta teļu neuzskatīja par citu dievu, bet par Tā Kunga taustāmu pārstāvi. Taču Ārons bija smagi grēkojis (32:21). Dieva slava tika samazināta līdz teļa tēlam! [12]

Cilvēki gribēja redzamu dievu. Cilvēki, kas ir radīti pēc Dieva tēla, mēģināja pārradīt Dievu pēc kāda cilvēkiem pazīstama tēla. Viņi gribēja padarīt Dievu parastu un kontrolējamu. Taču tas ir perversi! Tas ir neiespējami! Cilvēka roku darbs nevar pārstāvēt Dievu. Dievs mūs aicina paļauties uz Viņu, nevis uz kādu “maģisku” ikonu. [13]

Rubels Šelijs raksta:

Elku radīšanā vienmēr tiešā veidā ir iesaistīta arī cilvēciskā māņticība. Kāds “svētais objekts” ir darināts un tiek apveltīts ar maģiskām īpašībām. Vai nu tas ir mazs teliņš vai arī zelta krusts, kurš izmantots kā veiksmes amulets, šāda māņticīga ikonu uztvere ir veselā saprāta necienīga un degradē garīgās dzīves patieso nozīmi. [14]

Tomēr reliģiskā māksla nav obligāti slikta. Skat. 2. Moz. 31:1-11; 36:8; 36:35; 37:7-9. Reliģiskās mākslas objekti nav labi, ja tie tiek izmantoti kā māņticības priekšmeti – kā tas notika Izraēlā ar [Tā Kunga] derības šķirstu (1. Sam. 4:3) un vara čūsku (2. Ķēn. 18:4). [15] 

  1. Šelijs arī raksta:

Baznīcas vēsture rāda, ka krusts, kas ir kristietības visizplatītākais simbols, ir bijis izmantots gan cienīgā, gan necienīgā veidā... . Tiem no mums, kuri to izmanto arhitektūrā un mākslā, ir jābūt modriem pret fetišismu (ticību maģiskiem amuletiem), un mums būtu jāatceras, ka ne jau šim krusta simbolam ir patiesa vara cilvēka dzīvē, bet gan tai realitātei, uz kuru tas norāda. [16]

Iedzimtais grēks un mazu bērnu kristīšana. Kā redzējām 4. stundā, grēks neiedzimst. Mēs neesam atbildīgi par mūsu senču, ieskaitot Ādama, grēkiem. Iedzimtā grēka ideja nav bībeliska. Agrīnie kristiešu rakstnieki, kā Hermas, Barnaba, Aristides, Athenagoras, Aleksandrijas Klements un Irenaeus arī apliecina mazu bērnu nevainīgumu [17].

Everets Fergusons raksta: 

Šī doma [ka mazi bērni ir bez grēka] kopā ar patiesību, ka tikai caur kristību iegūst grēku piedošanu, izskaidro, kāpēc agrīnajos rakstos nav atrodamas norādes par mazu bērnu kristīšanu. [18]

Mazus bērnus nedrīkst kristīt arī tādēļ, ka cilvēkam, ejot kristīties, pašam ir jābūt savai ticībai (skat. 5. stundu). 

Tomēr kristiešu bērnu kapu uzraksti no trešā gadsimta dod liecību, ka mazu bērnu kristīšana tika praktizēta jau tajā gadsimtā. Šie kapu uzraksti ļauj secināt, ka mazu bērnu kristīšana netika vēl izdarīta uzreiz pēc bērnu piedzimšanas, bet tikai tajā neparedzētajā gadījumā, ja bērns mira. [19] Protams, mazu bērnu kristīšana ir nebībeliska arī tādā gadījumā.

Ar laiku sāka paplašināt šo praksi, kristot mazus bērnus, kaut arī viņu dzīvībai briesmas nedraudēja [20]. Everets Fergusons raksta: 

Piektajā gadsimtā mazu bērnu kristīšana kļuva par vispārpieņemtu praksi. [21]

Fergusons arī raksta: 

... tā kā kristības joprojām tika viennozīmīgi uzskatītas par aktu, caur kuru “iegūst grēku piedošanu”, tad mazu bērnu kristīšanas praktizēšana kļuva par izšķirošu iedzimtā grēka doktrīnas argumentu. [22]

Jēzus māte Marija. Visi kristieši atzīst to brīnišķīgo svētību, ko Marija saņēma, būdama Jēzus māte (Lūk. 1:48). Tomēr Marija nav minēta Dieva vārdā pēc tam, kad draudze tika nodibināta. Pēdējā vieta, kur Marija ir minēta Bībelē, ir Ap. d. 1:14. Taču šo Dieva kalponi laika gaitā sāka godāt, kā tas nav piemērots cilvēkam. Katoļu enciklopēdija atzīst, ka liecību attiecībā uz Marijas godināšanu agrīnos gadsimtos gandrīz nav [23]. Doktrīnas par Marijas šķīsto ieņemšanu, mūžīgo nevainību (jaunavību), debesbraukšanu un starpniecību, parādījās vēlāk bez svēto rakstu pamatojumiem.

Doktrīna par Marijas mūžīgo nevainību attīstījās sakarā ar celibāta cildināšanu. Taču Mat. 1:25 saka, “Un viņš [Jāzeps] to neatzina, līdz viņa [Marija] bija dzemdējusi dēlu, un deva Tam vārdu Jēzus.” Vēlāk Jēzus brāļi un māsas ir minēti kopā ar Mariju (Mat. 12:46-50; 13:55-56). Dieva vārds māca, ka vīram un sievai ir jāizpilda pienākums vienam pret otru (1. Kor. 7:3-5; skat. arī 1. Tim. 2:15). Tas, ka Marijai bija vairāki bērni, ir normāli, cildeni un šķīsti, jo bērni dzima laulībā.

Jēzus skaidri noliedz to, ka Marija būtu paaugstināta pāri citiem kristiešiem. Tad, kad kāda sieviete teica Jēzum: “Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis”, Jēzus atbildēja: “Tiešām [gr. valodā → “gluži pretēji”], svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā” (Lūk. 11:27-28). Pie tam, 1. Tim. 2:5 saka:

Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus... .

Tātad Marija nevar būt starpnieks starp Dievu un cilvēku, caur kuru cilvēks lūdz Dievu. Kristiešiem ir pavēlēts darīt visu Kunga Jēzus vārdā (Kol. 3:17). Kristiešiem arī ir apsolīts, ka visu, ko viņi lūgs Jēzus vārdā, Jēzus darīs (Jāņa 14:13-14). (Skat. 8. stundas II.B. iedaļā par lūgšanu, lai atsvaidzinātu atmiņu attiecībā uz to, ko nozīmē lūgt Jēzus vārdā.) Kristiešiem nav cita vārda, cita starpnieka, kā vien Jēzus Kristus.

  1. ATKRIŠANA UZVEDĪBĀ. 

 

Jēzus teica:

Sargieties no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Nevar taču lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelāga koks nes nelabus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums būs tos pazīt. – Mat. 7:15-20

Atbilstoši tam, Jēzus pavēstīja Efezas draudzei, ka tā tiks nostumta no savas vietas, ja tā neatgriezīsies (Atkl. 2:4-5). Savā vēstulē Romas draudzei Pāvils māca, ka nejūdu kristietis piedzīvos Dieva laipnību, ja tas tikai paliks uzticīgs šai laipnībai; citādi viņu izcirtīs (Rom. 11:22). (Protams, tas arī attiektos uz jūdu kristieti.) Tomēr draudze atkrita savā uzvedībā. 

Otrajā un trešajā gadsimtā celibāts un atturība no barības tika celta godā. Klosteru izplatīšanās ceturtajā gadsimtā šo askētismu cildināja vēl vairāk. Rietuma baznīca m.ē. 385. g. aizliedza viņu presbiteriem precēties. Tas bija tiešā pretrunā ar Bībeles prasību, ka bīskapam ir jābūt “vienas sievas vīram” (1. Tim. 3:2). Piepildījās 1. Tim. 4:1,3 pravietojums:

... ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām... . Tie aizliedz doties laulībā, pavēl atturēties no ēdieniem, ko Dievs ir radījis, lai ticīgie un patiesības atzinēji saņemtu tos ar pateicību. 

Laulības aizliegšana veicināja netikumību. Pretēji Jaunās Derības mācībai, ka bīskapam ir jābūt nevainojamam (1. Tim. 3:2-7), vēlāk baznīca atļāva skandaloziem vīriešiem turpināt būt bīskapiem, pat pāvestiem. Katoļu enciklopēdija nosoda vairākus pāvestus kā nelabus, amorālus cilvēkus [24]. Bīskapa amats bija nopērkams [25]. Pāvesta ļaunais paraugs veicināja plaši izplatītu netikumību starp bīskapiem, priesteriem un “parastiem ticīgiem”. Šis ierastais amorālums ir pretstatā tam šķīstumam, kas aprakstīts 1. Jāņa 2:3-6. Pāvils rakstīja Korintas draudzei, “Izmetiet ārā ļauno no sava vidus!” (1. Kor. 5:13, skat. visu 5. nod.)

Netikumība vairojās, bet pretestība pāvesta autoritātei burtiski tika iznīcināta. Piemērām, no pāvesta Inocenta III deklarācijas 1206. g. izrietēja divu trešdaļu Dienvidfrancijas iedzīvotāju masveida slepkavošana: “Mēs jūs pilnīgi aicinām iznīcināt šo Albigensu nelabu ķecerību... . Vajā viņus ar stipru roku; atņemiet viņiem viņu zemes un īpašumus; pavisam izraidiet viņus, un lieciet Romas katoļus viņu telpās.” 

Drīz sekoja inkvizīcija. 1231. g. Pāvests Gregorijs IX oficiāli to iedibināja, lai sameklētu, tiesātu un notiesātu ķecerus. 1252. g. Pāvests Inocents IV oficiāli sankcionēja spīdzināšanas pielietošanu, lai izspiestu patiesību no personām, kas bija turētas aizdomās ķecerībā. Sods inkvizīcijā notiesātai personai varēja būt piespiests svētceļojums, publiska pēršana ar pletni, naudas sods, krusta valkāšana, mantas konfiskācija, ieslodzījums, arī mūža ieslodzījums un nāve. [26]

Pāvesta Inocenta III un Inkvizīcijas rīcība ir pretstatā patiesai kristietībai. Rom. 12:17,21 un 13:10 ir rakstīts:

Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem... . Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu... . Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara...

  1. TABULA AR VAIRĀKĀM IZMAIŅĀMKRISTĪGĀS PASAULES VĒSTURĒ.

Sekojošajā tabulā hronoloģiskā secībā ir uzskaitītas vairākas pakāpeniskas izmaiņas kristīgās pasaules vēsturē. Šī informācija lielā mērā ir smelta no Staforda Norta grāmatas Handbook on Church Doctrines, kurš pats, savukārt, šo informāciju lielā mērā ir ņēmis no Džona F. Rova grāmatas The History of Apostasies [27].

 


2. gs.

 

Pakāpeniski sākās tendence, ka kāds no draudzes vecajiem (bīskapiem) tika uzskatīts par pārējo vecajo līderi. Sekoja ietekmīgās pilsētas draudzes bīskapa autoritātes pieaugums visā reģionā.

Sākās diskusijas par bērnu kristīšanu. Pēc daudziem strīdiem to pakāpeniski sāka pielietot praksē.

2. & 3. gs.


Baznīcā
 izveidojās sadalījums "priesteros" (garīdzniekos) un "lajos" (pārējos). Vārds "laji" nāk no grieķu valodas vārda "laos", kas nozīmē "tauta". [28]


3. gs. vidus


Ir liecība, ka ūdens uzliešana aizvietoja iegremdēšanu slimu vai vāju cilvēku kristībās [29]. Piemēram Novaciāns ir cilvēks, kas 253. g. tika “kristīts”, uzlejot ūdeni virsū, bet ne iegremdējot. Viņš bija slims, kad viņu pilnīgi aplēja ar ūdeni. To sauca par “klīnisko” kristīšanu, jo tā bija domāta tiem, kas bija par slimu, lai tiktu iegremdēti. “Kristīšana”, uzšļakstot vai uzlejot ūdeni, kļuva par parastu parādību tikai ap 1200. g.

Didake  neiedvesmots agrīnās baznīcas raksts – arī atļauj aizvietot iegremdēšanu ar ūdens uzliešanu “izņēmuma” gadījumos. Kaut arī nav zināms, kad šis dokuments tika uzrakstīts, iespējamais datums ir pirmā gadsimta beigas vai otrā gadsimta sākums. [30] Tomēr ir iespējams, ka mācība par uzliešanu tika ievietota šī raksta kompilācijas gaitā. Tas varēja būt krietni pēc tam, kad Didake tika oriģināli uzrakstīts, jo šim baznīcas literatūras veidam ir raksturīgs tas, ka “atjaunināšanas” rezultātā vēlāk ienākušās prakses atrodas blakus agrīnam materiālam. [31] 

Protams, jebkura kristīšana neiegremdējot – vienalga kāda iemesla dēļ – ir nebībeliska. Tā nav kristīšana. Atcerēsimies, ka vārdam “kristīt” nav citas nozīmes kā “iegremdēt” (skat. 5. stundu). Cilvēkam nebūs mainīt Dieva vārdu – ne pirmajā, ne otrajā vai trešajā gadsimtā, ne arī tagad!

325. g.

Nikejas asambleja. Metropoles bīskapam tika apstiprinātas tiesības valdīt savas draudzes apgabala ticīgos neatkarīgi no citiem bīskapiem. Romas un Konstantinopoles bīskapiem tika parādīts lielāks gods, bet netika piešķirta lielāka autoritāte kā citiem. 

400. g.

Romas bīskapu sauca par pāvestu, bet viņš vēl nebija iecelts par “baznīcas galvu”.

5. gs.

Līdz 5. gadsimtam baznīcā sāka parādīties mūzikas instrumenti [32]. Ērģeles sāka pielietot 8. gadsimtā, bet tikai ap 1400. g. ērģeļu pielietošana kļuva par ļoti izplatītu parādību. Arī tad austrumu draudzēs tās neizmantoja. Reformācijas kustības laikā Mārtiņš Luters, Jānis Kalvins, Jānis Knoks un daudz citi bija pret mūzikas instrumentu pielietošanu baznīcā.

Mūzikas un baznīcas vēsturnieki ir vienis prātis par to, ka pirmajā gadsimtā kristieši, pielūdzot Dievu savās sapulcēs, neizmantoja mūzikas instrumentus. Taču Jaunajā Derībā ir panti, kas attiecas uz kristiešu dziedāšanu (Ef. 5:18-19; Kol. 3:16; skat. arī Jēk. 5:13; 1. Kor. 14:15). Šodien ir kristieši, kas Jaunās Derības klusumu attiecībā uz mūzikas instrumentu pielietošanu draudzes sapulcēs uzskata par aizliedzošu, atsaucoties uz tādiem pantiem kā 1. Kor. 4:6 un Ebr. 7:11-14. (“Klusums” Ebr. 7:14 ir uzskatīts kā aizliedzošs.) Mūzikas instrumentu pielietošanu draudzes sapulcēs, pielūdzot Dievu, šie kristieši uzskatītu par nepaklausību, tāpat kā par nepaklausību tiktu uzskatīts tas, ja Noa būtu pielietojis citu koku šķirni šķirsta būvei, nekā Dievs to bija norādījis (1. Moz. 6:14). Sirds ir vienīgais instruments, ko kristiešiem vajadzētu strinkšķināt, pielūdzot Dievu. Lūdzu tagad izlasiet Ef. 5:18-19 un Kol. 3:16.

Tomēr ir kristieši, kas izmanto mūzikas instrumentus un to attaisno ar Vecās Derības pantiem kā 150. Psalmu un Jaunās Derības simbolu pilno, apokaliptiskā žanrā uzrakstīto Jāņa atklāsmes grāmatu: 5:8; 14:2; 15:2-3. Viņi arī citētu Bībeles mācību par brīvību Kristū (skat. Vēstuli galatiešiem, sevišķi 4:21-5:13).*

Apspriežot šo mūzikas instrumentu jautājumu, kristiešiem būtu jāņem vērā arī Kristus lūgšana, lai viņa mācekļi būtu “pilnīgi viens” (Jāņa 17:20-23), un arī Pāvila uzrakstītos principus Rom. 14. nod. un 1. Kor. 8. nod. Lūdzu tagad izlasiet Jāņa 17:20-23; Rom. 14. nod. un 1. Kor. 8. nod. Vai tie, kas vēlas Dievu slavēt draudzes sapulcēs mūzikas instrumentu pavadījumā, nevarētu no tā atturēties vismaz to savu māsu un brāļu dēļ, kuriem tas radītu problēmas?

595. g.

Konstantinopoles patriarhs Jānis piešķīra sev titulu “universālais bīskaps”. Tā laika Romas bīskaps Pelagius II nosodīja šo gājienu, kā to arī darīja viņa pēctecis – Gregorijs. Gregorijs teica, ka kāds, kas sevi sauc par Universālo Bīskapu, ir antikrista priekštecis.

606. g.

Romas imperators šo titulu atņēma Konstantinopoles Jānim un to piešķīra Romas bīskapam Bonifācijam III 607. g.

788. g.

Baznīca oficiāli apstiprināja mirušo svēto godināšanu, kas bija sākusies mūsu ēras agrīnajos gadsimtos [33]. (Nebībeliska ir arī aizlūgšana par mirušajiem. Izšķirošais ir cilvēka paša ticība un dzīve. Skat. Rom. 14:12; 2. Kor. 5:10.)

1483. g.

Pāvests Sikstus IV izdeva pāvesta bullu, atbalstot doktrīnu par Marijas šķīsto ieņemšanu, kas teica, ka Marija piedzima bez iedzimtā grēka. Daudzus gadus bija strīdi par šo jautājumu.

1870. g.

Vatikāna padome izdeva dekrētu par pāvesta nekļūdīgumu. Šī ir mācība, ka pāvests ir pasargāts no kļūdām, runājot ex cathedra vai oficiāli par ticības un morālām lietām.

 


V. REFORMĀCIJA.

Vēsture liecina, ka daudzi ir mēģinājuši reformēt atkritušo draudzi. Taču tā rezultātā ir izveidojušās daudzas citas atkritušās grupas. Tomēr katras kristīgās grupas raksturīgā mācība vēsturē nav aprakstīta. Bez šaubām, īstā draudze eksistēja virs zemes nepārtraukti no pirmā gadsimta, jo Dievs bija apsolījis valstību, kas “pastāvēs nesagrauta mūžīgi” (Dan. 2:44; Mat. 16:18). Īstās Kristus draudzes eksistencei vēsturiska atzinība nav nepieciešama. Jēzus teica Mat. 7:14:

Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.

Tikai astoņi cilvēki izglābās no pasaules plūdiem (1. Pēt. 3:20), un Izraēlā tikai 7000 bija uzticīgi Dievam Elijas dienās (Rom. 11:2-5). Dieva cilvēki ir vienmēr bijuši mazākumā un cietuši vajāšanu (2. Tim. 3:12), bet Dievs ir vienmēr pazinis savējos (2. Tim. 2:19).

Līdz 16. gadsimtam atkritusī draudze bija tik ļoti atkāpusies no patiesības, ka uzdīga skaļi protesti vairākās vietās Eiropā. Mārtiņš Luters, Jānis Knoks, Ulriks Zvinglijs, Jānis Kalvins un citi centās reformēt Romas Katoļu baznīcu. Cik žēl, ka tā rezultāts, kas sākās kā pamatots protests, bija milzum daudz baznīcu, kas sašķeltas savās konfesionālajās doktrīnās un nosaukumos. Mārtiņa Lutera sekotāji kļuva par luterāņiem, Kalvina sekotāji par presbiterāņiem, utt.

Protams, atkritusi bija (un ir) arī Pareizticīgā baznīca. Tās priekšgājēji atkāpās no patiesības kopā ar Katoļu baznīcas priekštečiem vienā, bet savstarpēji strīdīgā baznīcā kristietības pirmajā gadu tūkstotī.

Daļa Katoļu baznīcas viltus doktrīnas un prakses pārgāja šajās jaunajās konfesijās. Uzskats, ka grēks iedzimst, turpinājās – tāpat arī bērnu kristīšana. Dīvaini – Kalvins pat uzsāka inkvizīciju pret katoļiem Šveicē.

Kaut arī protestantisms izlaboja daudz ko no atkritušās draudzes ļaunuma, tas arī radīja grēcīgu sašķeltību ar tās daudzām konfesijām bez Kristus vienīgās ticības vienotības. Šī sašķeltība izveidojās pret Kristus gribu (skat. Jāņa 17:17-23; Ef. 4:4-6; 1. Kor. 1:10-13; 3:1-23). Kā tad lai vienkāršs cilvēks kalpo Kristum šajā sarežģītajā, sašķeltajā un grēcīgajā reliģiskajā pasaulē?

  1. PIEVĒRŠANĀS JAUNĀS DERĪBAS DRAUDZEI.

Mēs varam izdarīt izvēli, kas būtu saskaņā ar Kristus gribu. Mēs varam pievērsties Jaunās Derības draudzei. Kā? Atbilde ir divkārša:

1) noraidot maldu ceļu;
2) 
turoties pie tā, kas ir patiesība un kas veicina uz vienotību.

Problēma ir viena un tā pati katoļticībā, pareizticībā un protestantismā – aiziešana no Dieva vārda. Baznīcas apliecina, ka ievēro Bībeli, bet paralēli tās seko arī savām tradīcijām, kredo, reglamentiem un padomēm. Atcerēsimies, kā Izraēlas tautas reliģiskie līderi pārkāpa Dieva vārdu ar savām tradīcijām (skat. Mat. 15:1-14). Tāpat arī šodien cilvēku pievienotās reliģiskās “autoritātes” veicina maldīšanos kristīgajā pasaulē. Mums ir jānoraida malds ceļš.


Ja esam nomaldījušies mežā, tad prātīga rīcība ir atgriezties sākumpunktā un tad iet pa īsto ceļu [34]. Līdzīgi mums ir jāgriežas pie patiesības avota – Dieva vārda. Pirmajā gadsimtā Dieva vārds izglāba dvēseles (Jēk. 1:21), radīja draudzes piederību (Ap. d. 2:41,47), valdīja pār draudzi (Tit. 1:9) un spēja to pasargāt no maldu ceļa (Ap. d. 20:28-32). Dieva vārds ir noderīgs “mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam” (2. Tim. 3:16-17). Kristiešu vienotība eksistēs tur, kur valda Dieva vārds un, protams, Dieva mīlestība (1. Kor. 13. nod.).


Jēzus apsolīja, “Ja jūs paliekat Manā vārdā, jūs patiesi esat Mani mācekļi... .” (Jāņa 8:31-32). Tas, ka cilvēks pieder baznīcai, kura var fiksēt savu bīskapu pēctecības virkni atpakaļ līdz pirmajam gadsimtam, nenozīmē, ka viņš ir patiess Kristus māceklis. Māceklis ir tas, kas paliek tajā vārdā, ko Dievs atklāja pirmajā gadsimtā.


Dieva vārds ir neiznīcīga, dzīva sēkla, kas “paliek mūžīgi” (1. Pēt. 1:23-25). Vienalga cik tā veca, dzīva sēkla vairosies pēc savas kārtas. Vecs, bet dzīvs kviešu grauds nesīs kviešus. Līdzīgi arī Kristus vārds nesīs to pašu divdesmit pirmajā gadsimtā kā pirmajā gadsimtā – kristiešus Viņa draudzē.


Jūdas ķēniņa Josijas laikā, Tā Kunga templī tika atrasta Vecās derības bauslības grāmata. Līdz tam Dieva bauslība bija aizmirsta un jūdu reliģija samaitāta. Taču kad Dieva vārds bija atkal atrasts, lasīts un paklausīts, Dieva īstā reliģija (Vecās derības laikmetā) tika atjaunota (2. Ķēn. 22:3-23:25). Tā arī šodien, Bībeles aizēnošana ar cilvēku tradīcijām rada sakropļotu reliģiju. Šķīsta, nekonfesionāla kristietība ir rezultāts tam, ka paklausīts ir tikai Dieva vārds. Tikai Bībeleizveido kristiešus, un tā izveido tikai kristiešus.Jūs arī varat izvēlēties šo vienkāršo, bet patieso ceļu!

Vīnogu sēklas --> vienīgi vīnogas

Ābolu sēklas --> vienīgi ābolus

Dieva vārds --> vienīgi kristiešus

 

 

Piezīme.

* Viktors Barviks ir šīs rindkopas autors un vienīgi viņš ir atbildīgs par uzrakstīto.

Izmantotā literatūra.

  1. Bruce L. Shelley, Church History in Plain Language, Word Publishing, Dallas, London, Sydney, Singapore, 1982.
  2. The Catholic Encyclopedia, Vol. I, II, IV, VIII, XV.
  3. Debate on the Roman Catholic Religion.
  4. Eldon Angle, notes: churchlife@hotmail.com, 1997.
  5. Everett Ferguson, Early Christians Speak, ACU Press, Abilene Christian University, Abilene, Texas, 1987.
  6. F.W. Mattox, The Eternal Kingdom, Gospel Light Publishing Company, Delight, Arkansas, 1961.
  7. Frank Charles Thompson, The Thompson Chain-Reference Bible, B. B. Kirkbride Bible Company, Inc., Indianapolis, Indiana, 1993.
  8. Fritz Rienecker and Cleon Rogers, Linguistic Key To The Greek New Testament, Zondervan Publishing House, Grand Rapids, Michigan, 1980.
  9. Great Encyclical Letters.
  10. Harry R. Boer, A Short History of the Early Church, William B. Eerdmans Publishing Company, Grand Rapids, Michigan, 1976.
  11. John W. O’Malley, Inquisition, Microsoft Encarta 96 Encyclopedia.
  12. Merrill C. Tenney (General Editor), The Zondervan Pictorial Encyclopedia of the Bible, Regency Reference Library, Grand Rapids, Michigan, 1976.
  13. Rubel Shelly, Written in Stone, Howard Publishing Company, West Monroe, LA, 1994.
  14. Stafford North, Handbook on Church Doctrines, OCC Bookstore, Oklahoma City, Oklahoma, 1991.
  15. Журнал Истина Сегодня.
  16. http://www.catholic.org/saints/saints/boniface3.html
     

 

Atsauces.

  1. Eldon Angle, notes: churchlife@hotmail.com, 1997.
  2. Harry R. Boer, A Short History of the Early Church, William B. Eerdmans Publishing Company, Grand Rapids, Michigan, 1976, p. 29.
  3. Everett Ferguson, Early Christians Speak, ACU Press, Abilene Christian University, Abilene, Texas, 1987, pp. 167-177.
  4. Skat. [2], p. 30.
  5. The Catholic Encyclopedia, Vol. II, p. 583, Vol. IV, p. 44.
  6. F.W. Mattox, The Eternal Kingdom, Gospel Light Publishing Company, Delight, Arkansas, 1961, p, 140.
  7. Debate on the Roman Catholic Religion, p. 23.
  8. Great Encyclical Letters, pp. 193, 304.
  9. Stafford North, Handbook on Church Doctrines, Oklahoma Christian University Bookstore, Oklahoma City, Oklahoma, 1991, p. 18.
  10. Latvijas Romas Katoļu Baznīcas Arhibīskaps Jānis Pujats, 28.10.99.
  11. Skat. [6], p. 146.
  12. Rubel Shelly, Written in Stone, Howard Publishing Company, West Monroe, LA, 1994, pp. 56-58.
  13. Skat. [12], pp. 58-59.
  14. Skat. [12], p. 59.
  15. Skat. [12], p. 59.
  16. Skat. [12], pp. 59-60.
  17. Skat. [3], pp. 55-56, 58-59.
  18. Skat. [3], p. 59.
  19. Skat. [3], pp. 57-58, 62-63.
  20. Skat. [3], p. 63.
  21. Skat. [3], p. 64.
  22. Skat. [3], p. 61.
  23. Skat. [5], Vol. XV, p. 460.
  24. Skat. [5], Vol. I, p. 289, Vol. II, p. 429, Vol. VIII, pp. 20, 426, 562.
  25. Skat. [5], Vol. VIII, p. 20.
  26. John W. O’Malley, Inquisition, Microsoft Encarta 96 Encyclopedia.
  27. Skat. [9], pp. 17-19, kurš pats, savukārt, šo informāciju lielā mērā ir ņēmis no Džona F. Rova (John F. Rowe) grāmatas The History of Apostasies, ko Džons Alens Hudsons (John Allen Hudson) ir izdevis no jauna caur “The Old Paths Book Club” 1956. g.
  28. Skat. [3], p. 172.
  29. Skat. [3], pp. 46, 51-52.
  30. Merrill C. Tenney (General Editor), The Zondervan Pictorial Encyclopedia of the Bible, Vol. 2, Regency Reference Library, Grand Rapids, Michigan, 1976, pp. 124-125.
  31. Skat. [3], pp. 47-48, 51.
  32. Skat. [6], p. 154.
  33. Skat. [6], p. 221.
  34. Журнал Истина Сегодня.



© Viktors Barviks, 1999 un Teds Stjuarts (ar redaktora Teda Stjuarta laipnu atļauju izmantots neklātienes Bībeles kursa materiāls: Ko Bībele saka, 9. stunda: “Atjaunojot Jaunās Derības draudzi” (Ted Stewart’s (editor) What the Bible Says, Lesson IX: “Restoring the New Testament Church”) lielākoties neuzrādot šīs stundas vēsturiskās informācijas avotus). Šīs stundas pavairošana ir atļauta, ja tā tiek pavairota visā pilnībā. Materiāla pārdošana vai izmantošana ar cita autora vārdu ir aizliegta.