Svētais Gars

7. STUNDA: SVĒTAIS GARS, KRISTĪBAS SVĒTAJĀ GARĀ UN SVĒTĀ GARA BRĪNUMAINĀS DĀVANAS.

  1. stundā mēs uzzinājām, kā cilvēks ieiet Dieva pestīšanā un, līdz ar to, kas ir īstās bībeliskās ūdens kristības. Jaunā Derība arī runā par kristībām Svētajā Garā un Svētā Gara brīnumainajām dāvanām. Šīs ir ļoti aktuālas tēmas, jo par tām daudz tiek runāts. Ne mazums sludinātāju atbalsta savas viltus mācības, pat viltus evaņģēliju, saistot tās ar apliecinājumu par kristību Svētajā Garā un/vai Svētā Gara brīnumainajām dāvanām. Rezultātā daudz cilvēku tiek aizvesti pa maldu ceļu (Mat. 15:14).

Lai mēs neaizietu pa maldu ceļu, šajā stundā ielūkosimies, kā cilvēki Jaunajā Derībā tika kristīti Svētajā Garā un kā Jaunajā Derībā Svētā Gara brīnumainās dāvanas izpaudās. Tad mēģināsim saprast to, kas šodien notiek Latvijā un pasaulē. Īpašu uzmanību veltīsim Jaunās Derības paraugam. Mēs pieņemsim, ka Dievam ir sava kārtība, kā rakstīts 1. Kor. 14:33: “Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs.” Piemēram, mēs pieņemsim, ka, ja Dievs gribētu dot Svētā Gara brīnumainās dāvanas cilvēkiem arī šodien, tad tas izpaustos līdzīgi, kā tas izpaudās pirmajā gadsimtā Jaunajā Derībā. 

Šīs stundas mērķis nav mēģināt ierobežot Dievu, vai arī pateikt Viņam, ko Viņš drīkst vai nedrīkst darīt. Tomēr Dievs ir tas, kas ir teicis, ka Viņš nav nekārtības Dievs. Tātad Dievs ir apliecinājis, ka Viņš ir kārtības Dievs. Vai mums nav tam jātic?

Šīs stundas mērķis ir dot cilvēkam pamatu spēt noraidīt viltus mācību, it īpaši viltus evaņģēliju (Gal. 1:6-9), kaut arī tas varbūt ir saistīts ar apliecinājumu par kristību ar Svēto Garu un/vai brīnumaino dāvanu saņemšanu. Šīs stundas mērķis nav apšaubīt Dieva spējas šodien brīnumaini dziedināt cilvēku. Viņš var! Ja Viņš tā grib, Viņš tā arī darīs! Vēlreiz, šīs stundas mērķis ir dot atbalstu cilvēkam noraidīt viltus mācību, it īpaši viltus evaņģēliju, arī tad, kad tas ir saistīts ar liecību par Svētā Gara brīnumainā spēka izpausmi. 1. Jāņa 4:1 ir rakstīts: “Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus praviešu ir izgājuši pasaulē.” Šīs stundas mērķis ir pasargāt cilvēku no viltus mācības.

  1. SVĒTAIS GARS.

Pirms mēs ielūkojamies kristībā Svētajā Garā un Svētā Gara brīnumaino dāvanu izpausmē Bībelē, sāksim ar pašu Svēto Garu. Kas Viņš ir un ko Viņš dara?

Jā, Svētais Gars ir Viņš (Jāņa 14:16-17,26; 15:26; 16:7-15) nevis tas. Viņš ir viens no Dieva trijām personām. Ir viens un tikai viens Dievs, bet ir trīs personas: Tēvs, Dēls (Kristus) un Svētais Gars. Kaut arī to ir grūti cilvēkiem saprast, tā tas ir. Vārds “trīsvienība” nav atrodams Bībelē, bet ir atrodama tā realitāte. Piemēram, Mat. 28:19 ir rakstīts: 

Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā... .


Ja vienīgi Tēvs būtu Dievs un nevis Dēls un Svētais Gars, tad Mat. 28:19 būtu pretrunā ar Jes. 42:8, kas saka, ka tas Kungs (Dievs) nedos savu godu citam.


Katrai no šīm personām ir sava loma pestīšanas vēsturē, kas tagad arī turpinās. Tēvs sūtīja Dēlu (Jāņa 4:34), bet Svēto Garu sūtīja Tēvs (Jāņa 14:26) un Dēls (Jāņa 15:26). Svētais Gars rāda uz Kristu (Jāņa 15:26), bet Kristus atklāj Tēvu (Jāņa 1:18). Taču šo lomu pakļautība vai kārtība nenozīmē, ka šīs personas nav vienlīdzīgas (Fil. 2:6-7).
 

Svētais Gars ir iedvesmojis visu Bībeli (2. Pēt. 1:20-21). Svētais Gars, mājojot visos kristiešos (Rom. 8:9; 1. Kor. 3:16), arī palīdz kristiešiem saprast Dieva vārdu/prātu (1. Kor. 2:14-16).
 

Turklāt Svētais Gars apzīmogo kristiešus (Ef. 1:13; 4:30; 2. Kor. 1:22), padara kristiešus garīgi dzīvus (Jāņa 3:5; 6:63; 2. Kor. 3:6), dod pārliecību kristiešiem, ka viņi ir Dieva bērni (Rom. 8:16; Gal. 4:6; 1. Jāņa 3:24; 4:13), vada kristiešus, lai tie savaldītu miesas kārību (Rom. 8:12-14; Gal. 5:16-24) [1], palīdz kristiešiem lūgšanās (Rom. 8:26) un stiprina kristiešus ar spēku viņu iekšējā cilvēkā, lai Kristus mājotu viņu sirdīs caur ticību (Ef. 3:16-17).
 

Kristieši var apbēdināt Svēto Garu ar saviem grēkiem un neuzticību (Ef. 4:30). Dievs grib, lai kristieši ir pilni ar Svēto Garu (Ef. 5:18; Kā? → 5:19-21), lai kristieši nes Svētā Gara augļus, kuri ir mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība un pašsavaldīšanās (Gal. 5:22).


II. KRISTĪBAS SVĒTAJĀ GARĀ.

 

5. stundā mēs iemācījāmies, ka bībelisko ūdens kristību laikā cilvēks saņem ne vien grēku piedošanu, bet arī Svēto Garu (Ap. d. 2:38). Tas acīmredzot ir saskaņā ar Jāņa Kristītāja teikto ļaudīm Mar. 1:8: 

“Es jūs kristīju ar ūdeni, bet Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.”
(Skat. arī Mat. 3:11-12; Lūk. 3:16-17; Jāņa 1:33-34). Mar. 1:8 nav domāts, ka cilvēkam nebūs jākristas ūdenī, lai kļūtu par kristieti un saņemtu Svēto Garu. Tā doma, vismaz viena no iespējamām domām, ir, ka Kristus ievedīs kaut ko daudz brīnišķīgāku nekā notika Jāņa Kristītāja kalpošanas laikā: Svētais Gars tagad mājos Dieva tautā (kristiešos). Pāvils tāpēc var rakstīt 1. Kor. 12:13: 

“Jo arī mēs [kristieši] visi esam vienā Garā kristīti vienā miesā... .”
Kā ir redzams Mar. 1:8, Jēzus Kristus ir tas, kas kristacilvēkus ar Svēto Garu vai Svētajā Garā. Kristus dod kristietim Svēto Garu nevis tāpēc, lai tas kļūtu par Dieva bērnu, bet gan tāpēc, ka tas ir kļuvis par Dieva bērnu (Gal. 4:6). Ir konceptuāla atšķirība starp grēku piedošanu un Svētā Gara saņemšanu. Cilvēks saņem grēku piedošanu (un tā kļūst par Dieva bērnu) un, balstoties uz to, saņem Svēto Garu. Tomēr tā atšķirība ir tikai konceptuāla, jo tas viss notiek vienlaicīgi – kristībās ūdenī, kā tika izskaidrots 5. stundā. [2]

Tātad vienā ziņā kristieši tiek kristīti Svētajā Garā ūdens kristību laikā, saņemot Svēto Garu. Jāņa 3:5 ir rakstīts: “Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi, es tev saku, ja kas nepiedzimst caur ūdeni un Garu, tad tas nevar ieiet Dieva valstībā.” ” [3]

Tomēr turpmāk šajā stundā mēs lietosim frāzi “kristības Svētajā Garā” citādā ziņā, nevis runājot par iegremdēšanu ūdenī Kristus vārdā, lai saņemtu grēku piedošanu un Svēto Garu, bet atzīmējot brīnumaino iegremdēšanu (kaut kādā nozīmē) pašā Svētajā Garā. Kā mēs redzēsim, Jaunās Derības Apustuļu darbi sauks šo brīnumaino fenomenu – kristības ar Svēto Garu. Šis otrās nozīmes kristības ar Svēto Garu fenomens bija kaut kas ļoti neparasts – Dieva zīme divu svarīgu Dieva valstības izplatīšanās posmu sākumā.

A. ZĪME, LAI JŪDI IEIETU DIEVA VALSTĪBĀ.
Dieva valstības pirmā izplatīšanās posma sākums bija tās nodibināšana starp jūdiem Jeruzālemē, kā par to lasījām 6. stundā. Šajā kontekstā šīs brīnumainās kristības Svētajā Garā bija kā zīme, lai jūdi ticētu apustuļu labajai vēstij par Jēzu Kristu, un lai jūdi paši ieietu viņu svētajos rakstos apsolītajā Dieva valstībā. Bībele nemāca, ka šīs brīnumainās kristības Svētajā Garā bija grēku piedošanas iegūšanai.


Pirms uzbraukšanas debesīs Jēzus Kristus teica Ap. d. 1:5:

Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām.
Kam Jēzus šīs kristības ar Svēto Garu apsolīja? Kontekstā → “tos” (:4) → “tiem” (:3) → “apustuļiem” (:2). Jēzus to apsolīja apustuļiem. Tās būs īpašas kristības ar Svēto Garu.

Lūdzu tagad izlasiet visu Ap. d. 2. nodaļu. Kas ir tie “visi” 2:1 un 2:4, kas tika kristīti ar Svēto Garu? Vai kontekstā tie nebija divpadsmit apustuļi (1:26; 2:14) no Galilejas (2:7), un nevis kādi citi? Kontekstā apustuļi bija tie, kas tika kristīti (šajā otrajā nozīmē) ar Svēto Garu, kā Jēzus bija apsolījis. 

Šīs kristības Svētajā Garā nebija tikai kāds iekšējais pārdzīvojums apustuļiem. Nē, tā bija ārkārtīgi spēcīga Svētā Gara spēka izpausme, ko citi cilvēki arī varēja paši objektīvi novērtēt kā zīmi no Dieva. Ap. d. 2:2-4 ir rakstīts:

Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi [apustuļi] tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt.

Pēc šīs rūkoņas, pēc šīm uguns mēlēm jūdi dzirdēja apustuļus runājot mēlēs – pasaules valodās, kuras apustuļi paši nezināja, bet kuras bija saprotamas no dažādām vietām nākušajiem klausītājiem (Ap. d. 2:6-11).

Vai arī citi saņēma Svēto Garu tajā dienā? Jā! Daudz jūdu ticēja šai zīmei no debesīm un Pētera teiktajam par Jēzu Kristu. Ap. d. 2:41 ir rakstīts: “Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu... .” Taču šie pārējie, tagad ticīgie jūdi, saņēma Svēto Garu (un grēku piedošanu) kristības ūdenī saskaņā ar Pētera apsolījumu 38. pantā.

B. ZĪME JŪDIEM, LAI PIEŅEMTU PAGĀNUS DIEVA VALSTĪBĀ.
Dieva valstības otrais izplatīšanās posms sākās ar tās izplatīšanos starp pagāniem. Kristības Svētajā Garā fenomens arī šī posma sākumā bija kā zīme. Taču šoreiz tā nebija zīme, lai jūdi paši ieietu Dieva valstībā, bet zīme, lai jūdi pieņemtu ticīgos pagānus kā līdzdalībniekus Dieva valstībā, lai jūdu kristieši saprastu, ka pagāniem, kļūstot par kristiešiem, nebija jākļūst par jūdiem. Ja kāds šaubās, ka tāda zīme bija vajadzīga, tad var izlasīt Ap. d. 15. nod.


Lūdzu tagad izlasiet visu Ap. d. 10. nodaļu. Arī tur cilvēki tika kristīti ar Svēto Garu. Kas tika kristīts ar Svēto Garu? Pagāni (10:45).


Kas notika? Jūdi “tos dzirdēja mēlēs runājam un Dievu teicam” (10:46). Iespējams, ka jūdi ne tikai dzirdēja šo mēlēs runāšanu, bet to arī saprata, jo jūdi “tos dzirdēja... Dievu teicam.” Tas būtu bijis līdzīgi kā Ap. d. 2 nodaļā. Pēteris pat saka, atstāstot šo Ap. d. 10 nodaļas notikumu Ap. d. 11:15-16:


Kad es sāku runāt, Svētais Gars nāca pār tiem, tāpat kā sākumā [Ap. d. 2. nod.] pār mums. Es atcerējos tā Kunga vārdu, ko Viņš ir sacījis: Jānis kristīja ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu.
Varbūt šie nejūdi runāja aramiešu (vai pat ebreju) valodā, kuru viņi droši vien paši nezināja, bet kura bija zināma jūdiem. Iespējams arī, ka bija rūkoņa un parādījās it kā uguns mēles, jo Pēteris teica, ka tas notika “tāpat kā sākumā pār mums.”

Vai šīs kristības Svētajā Garā notika bieži? Nē. Pētera jau citētie vārdi Ap. d. 11:15-16, atstāstot 10. nodaļas notikumus, attiecas uz Ap. d. 1. un 2. nodaļu (skat. 1:5 un 2:1-13). (Pēteris acīmredzot savā saprašanā uzsvēra brīnumaino Jēzus teiktajā: “Jānis kristīja ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu.”) Tas bija pirms vairākiem gadiem! Pēteris neteica, ka viņš atceras, ka kāds būtu kristīts Svētajā Garā tajā vairāku gadu starpposmā starp 2. un 10. nodaļu, bet tikai teica: “kā sākumā pār mums.” Izskatās, ka cilvēku kristības ar Svēto Garu bija īpaša zīme no Dieva Viņa baznīcas divu svarīgu izplatīšanas posmu sākumā.

C. VAI CILVĒKAM IR VAJADZĪGAS ŪDENS KRISTĪBAS, JA TAS IR TICIS BRĪNUMAINI KRISTĪTS SVĒTAJĀ GARĀ?
Taču tie, kas tika kristīti ar Svēto Garu Ap. d. 10. nodaļā, arī tika kristīti ūdenī “Jēzus Kristus vārdā.” Kāpēc Pēteris tā pavēlēja? Pēteris pats, Svētā Gara vadīts, bija teicis Ap. d. 2:38:
 
 Atgriezieties no grēkiem, un lai ikviens no jums top kristīts Jēzus Kristus vārdā uz grēku piedošanu, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu.
Acīmredzot Pētera Svētā Gara pilns “ikviens” attiecas uz ikvienu – uz tiem Ap. d. 10. nodaļā, un arī uz mums.

Interesanti – runājot par šīm kristībām ar Svēto Garu, latviešu valodas Bībeles tulkojums lieto vārdus “nāca” (gr. val. → “επεπεσεν” → “uzkrita” (10:44; 11:15)) un “pār” (gr. val. → “επι” (10:44,45) un “επ” (11:15) → “uz”). Brīnumainajās kristībās Svētajā Garā pār cilvēku nāca (kaut kādā nozīmē) pats Svētais Gars. Pirms cilvēks, kuram ir bijis kaut kāds emocionāls vai garīgs piedzīvojums, liecina, ka tādā veidā viņš ir ticis brīnumaini iegremdēts Svētajā Garā, viņam vajadzētu padomāt par to, ko nozīmētu tik spēcīga Svētā Gara izpausme – ko nozīmētu šis “nāca pār”. Vai tas cilvēks ir dzirdējis “rūkoņu, it kā stiprs vējš pūstu” (Ap. d. 2:2)? Vai tam ir parādījušās it kā uguns mēle(s), kas ir nolaidušās uz viņu (Ap. d. 2:3)? Vai tas cilvēks ir brīnumaini slavējis Dievu kādā pasaules valodā, kuru līdz šim nav zinājis (Ap. d. 2:4-11)? Taču, ja tas tā arī būtu, kā jau redzējām, tas neizslēgtu ūdens kristības nepieciešamību, kas ir tās vienas kristības, kopīgas visiem kristiešiem (Ef. 4:5). Šī iegremdēšana gaida mūs arī šodien.
III. SVĒTĀ GARA BRĪNUMAINĀS DĀVANAS.


Kā jau redzējām, Pētera citētie vārdi Ap. d. 11:15-16, atstāstot 10. nodaļas notikušās kristības Svētajā Garā, arī attiecas uz Ap. d. 1. un 2. nodaļu (1:5 un 2:1-13). 11. nodaļā Pēteris neteica, ka viņš atceras kādas kristības Svētajā Garā tajā vairāku gadu starpposmā starp 2. un 10. nodaļu. Taču Apustuļu darbi norāda, ka tajā posmā (un pēc tam pirmajā gadsimtā) arī citiem ticīgiem bija personīga brīnumaina saskarsme ar Svēto Garu, saņemot vienu vai vairākas Svētā Gara brīnumainās dāvanas (spēju pravietot, dziedināt, runāt mēlēs, utt.; skat. 1. Kor. 12:4-11,28). Tikai tas nenotika caur kristībām ar Svēto Garu, bet caur apustuļu roku uzlikšanu kristiešiem, kā mēs to skaidri redzēsim. Kaut arī Pētera teiktā Ap. d. 11:15-16 iemesla dēļ mēs nesauksim šo brīnumaino dāvanu saņemšanu caur apustuļu roku uzlikšanu par kristībām Svētajā Garā, tā tomēr bija kaut kas brīnumains.


Jaunajā Derībā ir redzama tāda kārtība:

  1. Cilvēki kristījās ūdenī Jēzus Kristus vārdā, lai dabūtu grēku piedošanu un viņi arī saņēma Svēto Garu (Ap. d. 2:38 u.c.), tā piedzimstot no augšienes (Jāņa 3:3-5); tā viņi kļuva par kristiešiem, iepriekš atgriežoties no saviem grēkiem un izvēloties sekot Kungam Jēzum.
  2. Daļa no kristiešiem, apustuļiem uzliekot tiem rokas, saņēma vienu vai vairākas (vai potenciālu uz vairākām? – skat. IV. iedaļu) Svētā Gara brīnumainās dāvanas, kā mēs tālāk redzēsim.
  3. Dažu cilvēku brīnumainās kristības Svētajā Garā Dieva baznīcas divu svarīgu izplatīšanas posmu sākumā bija zīme no Dieva.

Pirmais punkts ir nepārprotami pierādīts ar skaidriem Bībeles tekstiem (skat. 5. stundu). Taču otrais un trešais punkts izriet no Jaunās Derības teiktā par specifiskiem gadījumiem, kā visticamākie vadošie principi apspriežamā Svētā Gara darbībā. Otrais un trešais punkts ir pieņemts un aizstāvēts kā patiesība šajā stundā. Taču lasītājam pašam ir jāpārbauda sniegtos skaidrojumus ar svētajiem rakstiem (Ap. d. 17:11).

Ja Svētā Gara saņemšana ūdens kristībās ir zīmogs, ka kristieši saņems pestīšanu Pastarā dienā (2. Kor. 1:22; Ef. 1:13-14; 4:30; Rom. 8:9) un ir domāta, lai panāktu visu pārējo, kas tika jau izskaidrots I. punktā, un ja kristības Svētajā Garā bija zīme no Dieva Viņa baznīcas divu svarīgu izplatīšanas posmu sākumā, tad kādu iemeslu dēļ Dievs sūtīja kristiešiem Svētā Gara brīnumainās dāvanas caur apustuļu rokām? 1. Kor. 14:26 māca, ka tas notika draudzes ticības stiprināšanai. Turklāt, šīs dāvanas kristiešos veicināja citu cilvēku pievēršanos Dievam (1. Kor. 14:24-25; Ap. d. 8:6-12). Protams, apustuļi (un citi) saņēma brīnumainas dāvanas caur kristībām Svētajā Garā arī baznīcas ticības stiprināšanai, un lai veicinātu citu cilvēku pievēršanos Dievam (Ap. d. 2:12,37,41).

 

Ap. d. 10:45 tie “ticīgie jūdi, kas Pēterim bija līdz, izbijās, ka Svēta Gara dāvana bija izlieta arī pār pagāniem” – Kornēliju un citiem. Varbūt šie jūdu kristieši bija gatavi tam, ka šie nejūdi saņems Svēto Garu, tā kā citi kristieši bija Viņu saņēmuši ūdens kristību laikā un, ka šie nejūdi saņems arī brīnumainās Gara dāvanas, Pēterim kā apustulim uzliekot viņiem rokas pēc kristībām. Taču varbūt tie jūdu kristieši nebija gatavi tam, ka šie pagāni tika kristīti ar Svēto Garu kā tas notika ar pašiem Kristus apustuļiem? Taču lai arī Kornēlijs un citi līdz ar viņu tika kristīti ar Svēto Garu, Bībele mums neatklāj, vai viņu Dieva dāvātās brīnumainās dāvanas kaut kā atšķīrās no tām brīnumainajām spējām, ko citi kristieši saņēma caur apustuļu rokām. Iespējams, ka, vismaz šajā gadījumā, vienīgā atšķirība starp šīm divām “kategorijām” bija šis saņemšanas veids.

A. NO DIEVA CAUR APUSTUĻU ROKĀM.
Tomēr, pētot Dieva vārdu, redzam, ka apustuļu brīnumainās spējas atšķīrās no tām brīnumainajām spējām, kas bija citiem kristiešiem pirmajā gadsimtā, nemaz nemēģinot salīdzināt šo dāvanu izpausmes spraigumu pašu apustuļu vidū un šo citu kristiešu vidū. Lūk, Jaunajā Derībā mēs varam redzēt šādu kārtību: Kristus izmantoja savus apustuļus, lai viņi, uzliekot citiem kristiešiem rokas, iedotu viņiem (kuros, protams, jau mājoja Svētais Gars) Svētā Gara brīnumainās dāvanas, bet tie, kas saņēma šīs dāvanas caur apustuļiem, nevarēja tās dot tālāk citiem. Vienīgi Kristus apustuļi varēja dot šīs dāvanas tālāk. Vismaz ar tādu paraugu Dieva vārds mums atspoguļo Svētā Gara brīnumaino dāvanu izpausmes kārtību pirmajā gadsimtā. Ielūkosimies tagad šajā kārtībā.


Sāksim ar Ap. d. 6:1-8. Lūdzu izlasiet šo tekstu. Pirms šī notikuma nav aprakstīta neviena vieta Apustuļu darbos, kur kādi citi kristieši, izņemot apustuļus, būtu saņēmuši Svētā Gara brīnumainās dāvanas vai būtu darījuši brīnumus. Tad Ap. d. 6:6 apustuļi “uzlika viņiem [septiņiem kristiešu vīriem] rokas.” Vienu no tiem sauca Stefans. Stefans jau bija kristietis, “ticības un Svētā Gara pilns” (6:5), pirms apustuļi uzlika viņam rokas. (Kristietim nav jābūt Svētā Gara vienai vai vairākām brīnumainajām dāvanām, lai būtu Svētā Gara piepildītam; skat. Ef. 5:18-21.) Taču pēc apustuļu roku uzlikšanas, Ap. d. 6:8 par Stefanu ir teikts:

Bet Stefans, pilns žēlastības un spēka, darīja brīnumus un lielas zīmes tautā.

Vēl viens kristietis, kuram apustuļi bija uzlikuši rokas Ap. d. 6:6, bija Filips (6:5). Kaut arī Stefans savas Kristus liecības dēļ tika nomētāts ar akmeņiem un nomira (Ap. d. 7:58-60), Filips dzīvoja un, līdzīgi kā Stefans, arī darīja brīnumus, kā varam redzēt, lasot par Filipa kalpošanu Samarijā Ap. d. 8. nodaļā, sevišķi 8:6-8,13. Lūdzu, tagad izlasiet Ap. d. 8:1-24. 

Taču, ja samariešu “vīrieši un sievietes” kristījās Ap. d. 8:12, kāpēc tad Pēterim un Jānim, Samarijā nonākušiem, bija jālūdz Dievs par samariešiem (8:15) un jāuzliek viņiem rokas (8:17), “lai tie saņemtu Svēto Garu” (8:15)? Vai Svēto Garu nesaņem ūdens kristību laikā? Šeit ir divi iespējami izskaidrojami. Pirmais ir, ka Dievs šajā gadījumā izdarīja izņēmumu. (Atcerēsimies, ka izņēmums pierāda likumu.) Dievs, redzot to lielo naidu, kas eksistēja starp jūdiem un samariešiem pirmajā gadsimtā (Jāņa 4:9), gribēja, lai samariešu kristieši saņem Svēto Garu, un iespējams, arī Tā dāvanas, no Dieva caur jūdu apustuļiem, lai veicinātu baznīcas vienotību (Jāņa 17:20-21). Dievs negribēja šķelšanos baznīcā starp jūdiem un samariešiem, kā tas bija pasaulē. Dievs negribēja divas baznīcas, divas konfesijas (Ef. 4:3-6)!

Otrais izskaidrojums skan tā: Ticīgie samarieši saņēma Svēto Garu kristoties (8:12), tikai viņiem vēl nebija Svētā Gara brīnumainās dāvanas. Apustuļiem bija jāuzliek samariešiem rokas, lai viņi piedzīvotu Svētā Gara brīnumaino dāvanu izpausmi (8:17). Ap. d. 8:16, kur ir rakstīts: “Jo Viņš vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis... .”, atbalsta šo tekstu saistību ar minētājām dāvanām, jo vārds “pār” ir saistīts ar Svētā Gara brīnumainajām dāvanām Ap. d. 10:44-45; 11:15; 19:6.

Turklāt Ap. d. 8:18 arī varētu atbalstīt šo tekstu saistību ar Svētā Gara brīnumainajām dāvanām, jo Sīmanis redzēja, ka, “apustuļiem rokas uzliekot, dabū Svēto Garu”. Cilvēki, esot klāt kristībās, parasti ievēro, ka cilvēks pēc savām kristībām ir priecīgs, bieži ārkārtīgi priecīgs, bet ar dziļu iekšējo mieru, kas arī nāk no Svētā Gara. Taču varam viegli iedomāties, ka Sīmanis redzēja vēl vairāk – Svētā Gara brīnumaino dāvanu izpausmi, ka tā bija tik iespaidīga, ka viņš, kārdinājumam pakļaujoties un grēkojot, piedāvāja naudu, lai arī viņš spētu, līdzīgi kā apustuļi, iedot cilvēkiem Svēto Garu un/vai Viņa brīnumainās dāvanas. Tātad iespējams, ka šiem samariešu kristiešiem trūka vienīgi Svētā Gara brīnumaino dāvanu, bet viņiem, kā jau kristiešiem, bija Svētais Gars. Taču ar neskaidru tekstu mums nevajadzētu būt dogmatiskiem.

Tomēr Filips neiedeva samariešiem to, ko viņiem iedeva apustuļi (Dievs caur apustuļiem). Apustuļi iedeva samariešiem Svēto Garu un/vai Viņa brīnumainās dāvanas. Šķiet, ka, lai arī Filipam pašam apustuļi bija uzlikuši rokas (6:5-6), un viņam pašam bija Svētā Gara dāvanas (vismaz viena; skat. 8:6-8,13), Filips nespēja samariešiem iedot to, ko viņiem iedeva apustuļi. Citādāk, kāpēc gan apustuļiem bija jāuzliek samariešiem savas rokas (8:17), ja šiem pašiem samariešiem kādu labu laiku pirms tam (8:14) jau bija bijis kontakts ar Filipu, kura evaņģēlija sludināšanas rezultātā viņi tika kristīti (8:12)?

Mūsu nākošais teksts ir Ap. d. 19:1-7. Lūdzu, izlasiet to. Mēs jau runājām par šo tekstu 5. stundā, kad apspriedām “pārkristīšanas jautājumu”. Taču runājot par to, kas notika pēc tam, kad šie mācekļi “tika kristīti Kunga Jēzus vārdā” (19:5), 6. pantā ir rakstīts:
 
Kad Pāvils uzlika tiem rokas, Svētais Gars nāca pār tiem: tie runāja mēlēs un pravietoja.
Atkal mēs sastapāmies ar vārdu “pār”. Kā tas bija arī iepriekš, atkal šis vārds “pār” ir saistīts ar Svētā Gara brīnumainajām dāvanām. Liekas, ka šie mācekļi tika kristīti ūdenī 5. pantā, saņemot grēku piedošanu un Svēto Garu, kas būtu saskaņā ar pārējās Bībeles mācību (Ap. d. 2:38 u.c.), un tad, Pāvilam, šim apustulim, uzliekot viņiem rokas, viņi saņēma Svētā Gara brīnumainās dāvanas. 
Tagad pievērsīsim uzmanību pantam no Pāvila vēstules romiešiem. Tas būs Rom. 1:11. Taču, pirms mēs to darām, sapratīsim, ka tad, kad Pāvils uzrakstīja savu vēstuli šiem kristiešiem, Romas draudzē varēja jau būt kristieši ar dažādām Svētā Gara brīnumainajām dāvanām. Piemēram, Rom. 12:6 ir minētas “pravieša spējas” [4]. Taču, ja tikai apustuļi varēja dot šīs dāvanas citiem, tad kristieši Romā, kuriem bija šīs dāvanas, bet kuri nebija apustuļi, nevarēja dot šīs dāvanas citiem kristiešiem Romā. (Ļoti iespējams, ka Pāvils bija pat pirmais apustulis, kas bija ieradies Romā tad, kad tas notika Ap. d. 28:16, kādu laiku pēc savas vēstules romiešiem uzrakstīšanas. Taču kristieši ar Gara brīnumainajām dāvanām, iespējams, atnāca uz Romu pirms tam – Pāvila paziņas, darba biedri un draugi; skat. Rom. 16:1-15; arī Ap. d. 2:10). Ja kristieši Romā gaidīja Pāvilu, lai arī saņemtu kādu Svētā Gara brīnumaino dāvanu, un ja viņi varēja to saņemt tikai no kāda apustuļa, tad tas vismaz daļēji izskaidrotu, kāpēc Pāvils raksta Rom. 1:11:


Jo es ilgojos jūs redzēt, lai jums varētu nest kādu garīgu dāvanu, jums par stiprinājumu [vai “lai jūs varētu būt nostiprināti”].
Kaut arī nākošais pants (Rom. 1:12) apstiprinātu arī plašāku izpratni, Pāvilam, ļoti iespējams, bija prātā brīnumainais, rakstot “kādu garīgu dāvanu” [5].

Taču viens cilvēks, ar kuru Pāvils pavadīja nozīmīgu laiku kopā, bija viņa dēls ticībā – Timotejs. Arī Timotejam, acīmredzot, bija Svētā Gara brīnumainā dāvana. 1. Tim. 4:14 Pāvils raksta Timotejam:


 Nenicini dāvanu, kas ir tevī, kas tev tika dota ar praviešu vārdiem toreiz, kad presbiteri uzlika tev rokas.

Šie presbiteri ir kādas draudzes bīskapi, t.i., vecajie. Mēs varam iedomāties šos presbiterus sapulcējamies ap Timoteju, varbūt draudzes svētsapulces laikā, tad, kad pienāca laiks Timotejam uzsākt jaunu posmu viņa kristiešu dzīvē, kas, ļoti iespējams, bija saistīts ar evaņģēlista darbības uzsākšanu. Tad, kad presbiteri uzlika Timotejam rokas, viņš saņēma brīnumainu dāvanu no Dieva, kas, bez šaubām, palīdzēja Timotejam kalpot Dievam viņa jaunajā kristieša dzīves posma uzdevumā.

Pagaidiet! Tie ir presbiteri, nevis apustuļi! Jā. Pareizi. Taču vārds grieķu valodā, kurš ir tulkots “kad” 1. Tim. 4:14, ir “meta” → “meta” un nozīmē “ar”. Tas ir “tajā pašā laikā”, kad presbiteri uzlika Timotejam rokas, viņš arī saņēma šo dāvanu no Dieva. Nav teikts, ka Timotejs saņēma šo dāvanu tāpēc, ka presbiteri uzlika viņam rokas. “Meta” nenozīmē “caur” vai “tāpēc ka”.

Grieķu valodā vārds “
dia” → “dia” nozīmē “caur” vai “tāpēc ka”. Tieši šis vārds “dia” atrodas 2. Pāvila vēstulē Timotejam 1:6:

Aiz šā iemesla es atgādinu tev atkal uzpūst Dieva dāvanas liesmu, kas dota tev ar manu roku uzlikšanu.
(Acīmredzot, Pāvils uzlika savas rokas Timotejam vienlaikus ar presbiteriem.) Vārds “ar” šajā pantā ir tulkojums no “dia”. Timotejs saņēma savu dāvanu tad, kad presbiteri [simboliski] bija uzlikuši viņam rokas, bet Timotejs saņēma šo dāvanu caur Pāvila rokām, t.i., tāpēc ka Pāvils, Kristus apustulis, bija uzlicis viņam rokas.

Tātad, mēs esam redzējuši, ka Kristus apustuļi iedeva citiem kristiešiem Svētā Gara brīnumainās dāvanas, uzliekot tiem rokas. (Protams, tās nāca no Dieva.) Jaunajā Derībā nav redzams, ka kāds kristietis, nebūdams apustulis, būtu iedevis kādu Svētā Gara brīnumaino dāvanu citam kristietim, uzliekot tam rokas vai arī citādi.

B. VAI APUSTUĻI IR ARĪ ŠODIEN?
“Labi, labi. Es to visu saprotu! Tātad, kā lai es atrodu kādu apustuli šodien?” Nu sāksim ar jautājumu: “Ko nozīmē vārds: apustulis?”


Vārds “apustulis” grieķu valodā ir: apostoloz → apostolos, kas nozīmē “tas, kas ir sūtīts”, bet ne tikai sūtīts, bet sūtīts ar sūtītāja autoritāti [6]. Apustulis ir sūtnis, un sūtnim ir autoritāte.

Jaunajā Derībā vārds “apustulis” ir lietots dažādi. Pirmkārt, Jēzus Kristus pats ir Dieva sūtnis vai apustulis (Ebr. 3:1), jo Dievs bija sūtījis Kristu pasaulē ar autoritāti. Otrkārt, Kristum pašam bija savi apustuļi, kurus Viņš pats sūtīja pasaulē: tie divpadsmit (Mat. 10:2-4; Ap. d. 1:21-26), Pāvils (1. Kor. 4:9; 9:2), un, iespējams, arī citi (Ap. d. 14:14; Rom. 16:7; Gal. 1:18-19). Treškārt, draudzēm bija savi apustuļi vai sūtņi, kurus viņi sūtīja draudzes vārdā, lai izpildītu kādu uzdevumu (2. Kor. 8:23). [7,8]

Taču šajā stundā mēs esam lietojuši un arī turpmāk lietosim vārdu “apustulis”, kad tas parādās bez izskaidrojuma, lai apzīmētu Kristus apustuļus, kas, uzliekot citiem kristiešiem rokas, varēja iedot tiem Svētā Gara brīnumainās dāvanas. Draudzēm šodien var arī būt savi sūtņi vai apustuļi, kurus draudzes sūta kaut kur, lai izpildītu kādu konkrētu uzdevumu, bet Bībeles paraugs acīmredzot noliedz, ka tādi sūtņi varētu iedot kādam kādu Svētā Gara brīnumaino dāvanu, ja šie sūtņi nebūtu arī Jēzus Kristus apustuļi. Tātad mums ir svarīgi izpētīt, kādas ir tās nepieciešamās prasības, lai kļūtu par Jēzus Kristus apustuli, lai varētu zināt, vai pasaulē šodien eksistē tādi apustuļi un, ja tādi apustuļi pasaulē šodien ir, tad kā lai mēs viņus pazīstam. Tikai no tādiem, acīmredzot, mums būtu iespēja saņemt kādu Svētā Gara brīnumaino dāvanu.

Lai uzzinātu, kādas ir nepieciešamās prasības, lai kļūtu par apustuli, ielūkosimies Ap. d. 1:15-26, kur ir aprakstītas trīs prasības māceklim, lai viņš varētu pretendēt uz Jūdas vietu starp apustuļiem. Lūdzu, izlasiet šo tekstu. Kā redzam 21. un 22. pantā, lai kļūtu par apustuli, māceklim bija jābūt:

  1. vīrietim (1:21);
  2. kopā gājušam ar Jēzu (un pārējiem apustuļiem) visās Viņa gaitās, sākot no Jāņa kristībām līdz tai dienai, kad Jēzus tika uzņemts debesīs (1:21-22);
  3. bija jābūt Jēzus augšāmcelšanās [acu]lieciniekam (1:22).

Pāvils, “kā kāds nelaikā dzimis” (1. Kor. 15:8), bija izņēmums un izpildīja tikai pirmo un trešo prasību (1. Kor. 9:1). [9]

Pieņemot Pētera teikto Ap. d. 1:21-22 par pareizu, acīmredzot, arī šodien cilvēkiem, pretendējot uz apustuļa vietu, būtu jāatbilst šīm prasībām. Taču neviens mūsu dienās nevar piepildīt otro prasību un 1. Pēt. 1:8 nedod lielu cerību, ka kāds varētu piepildīt trešo prasību:

Viņu [Jēzu Kristu] jūs mīlat, lai gan neesat to redzējuši, uz viņu jūs ticat, to tagad neredzēdami... .
Acīmredzot šodien virs zemes nav Kristus apustuļu, kas varētu mums atnest kādu Gara brīnumaino dāvanu.

C. BĪBELE MĀCA, KA SVĒTĀ GARA BRĪNUMAINĀS DĀVANAS BEIGSIES.
Ja šodien virs zemes nav apustuļu, un ja tikai apustuļi varētu mums iedot kādu Gara brīnumaino dāvanu, tad varam secināt, ka Gara brīnumainās dāvanas, kas ir aprakstītas Bībelē, ir beigušās. Taču Bībele skaidri saka, ka Gara brīnumainās dāvanas beigsies. 1. Kor. 13:8-10 ir rakstīts:


Mīlestība nekad nebeidzas, bet pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies. Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana. Bet kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs.

Saskaņa! Tomēr ir cilvēki, kas māca, ka Svētā Gara brīnumainās dāvanas turpināsies līdz Pastarajai dienai un tikai tad beigsies. Viņi māca, ka minētā pilnība attiecas tikai uz debesīm. Taču ir jāiebilst, ka kontekstā šī pilnība 1. Kor. 13:10 ir kristiešu briedums attiecībā uz mīlestību. Lūdzu izlasiet 13. nodaļu, saprotot, ka tur Pāvils piedāvā Korintas kristiešiem atrisinājumu viņu lepnuma problēmai, bērnišķīgumam, tieksmei uz šķelšanos, utt. Pāvils raksta 13:2: “Un ja man ir pravietošanas dāvana un es zinu visus noslēpumus un atziņas dziļumus... bet man nav mīlestības, tad es neesmu nekas.” Tātad, iepriekš minētā nepilnība nenozīmē kādu zināšanu trūkumu, kas tiktu atrisināta, kristiešiem nokļūstot debesīs, bet gan norāda uz mīlestības trūkumu. Pāvils raksta, lai Korintas kristieši sasniegtu pilnību savā dzīvē pirms Pastarās dienas, nevis tikai debesīs. [10]

Nepilnība nebija tā, ka Korintas kristieši nezināja kādu faktu par Dievu, kas viņiem būtu bijis jāzina. Nepilnība nebija pašas Svētā Gara brīnumainās dāvanas. Nepilnība bija tā, ka kristieši Korintā nesavienoja to informāciju, ko viņi saņēma caur šīm dāvanām, ar mīlestību, kas ir mūžīga. Tas, ko Svētā Gara brīnumainās dāvanas atnesa, bija pilnīgs tikai mīlestībā. Tieši tāpat tā informācija, ko kristieši šodien iegūst, lasot vai klausoties Dieva vārdu, ir pilnīga tikai mīlestībā. Citādi tā ir nepilnīga. [11]

Mēs varam raksturot šo tekstu tā: “Lai beidzas šī nepilnība, tas, kas bija iegūts caur Svētā Gara brīnumainajām dāvanām, bet kas nebija pilnīgs mīlestības brieduma trūkuma dēļ, tāpat kā beigsies pašas Svētā Gara brīnumainās dāvanas. Lai mīlestība valda mūsu kristietībā, atnesot pilnību!” [12] Liekas, ka tās trīs Svētā Gara brīnumainās dāvanas 8. pantā (tā pārstāvot visas brīnumainās dāvanas), kas pazūd, ir pretstatā tām trijām lietām, kas paliek (un kuras Dievs grib, lai kristiešiem tās būtu), kā rakstīts 13. pantā [13]:


Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.

Iespējams, ka Vēstule ebrejiem tika uzrakstīta pirmā gadsimta devītās desmitgades sākumā [14]. Varbūt mēs varam nojaust apustuļu un Svētā Gara brīnumaino dāvanu izzušanu Ebr. vēstules rakstnieka teiktajā 2:3-4:


Kā lai mēs izbēgam, tik dārgu pestīšanu neievērodami? To vispirms ir sludinājis pats Kungs, un mums apstiprinājuši tie, kas to dzirdējuši, arī pašam Dievam liecību dodot ar zīmēm un brīnumiem un dažādiem vareniem darbiem un izdalot Svētā Gara dāvanas pēc sava prāta.
 

Taču atklāsme, kas tika brīnumaini atklāta apustuļiem un citiem kristiešiem pirmajā gadsimtā, nepazuda, jo tā visā savā būtībā pirmajā gadsimtā tika uzrakstīta, un to kā kopkrājumu tagad sauc par Jauno Derību.


D. TRAĢĒDIJA?
Šī minētā saistība starp apustuļu izmiršanu un brīnumaino dāvanu pazušanu ir ne tikai hronoloģiski, bet arī loģiski saprotama. Piemēram, kamēr Jaunās Derības mācība nebija pilnīgi uzrakstīta, bija nepieciešama spēja pravietot. Taču Jaunās Derības vēstuļu/grāmatu uzrakstīšana nozīmēja, ka pravietošanas dāvana baznīcai varēja pazust, Jaunajai Derībai kļūstot par baznīcas un cilvēces galīgo autoritāti garīgajās lietās. Tas, ko Dievs sākumā deva kristiešiem caur brīnumainu pravietošanu, tagad tiek dots kristiešiem, lasot Dieva vārdu (Ef. 3:1-4).


Abos gadījumos tā avots un rezultāts ir viens un tas pats. Abos gadījumos avots ir Dievs. Abos gadījumos rezultāts ir Dieva atklāsme, cerams, savienota ar mīlestību. Tikai tās saņemšanas veids atšķīrās. [15] 


Vai tas ir tik slikti, ka mūsu Jaunajā Derībā mēs varam lasīt to, kas tika atklāts draudzei pirmajā gadsimtā? Raugoties uz to, ka katram mūsu dienās var piederēt Jaunā Derība, ko var arī lasīt katru dienu, vai mums tādā nozīmē nepieder vairāk nekā draudzei pirmajā gadsimtā? Un vai patiešām Jāņa 20:30-31 teiktais ir tik apbēdinošs?:

 

Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa vārdā.

Tā un arī citādi Dieva uzrakstītais vārds ved uz ticību. Tā Dieva vārds arī pa daļai aizvieto mēlēs runāšanu (sevišķi, ja tas tika tulkots) un citus brīnumus, kas arī bija saistīti ar ticības veicināšanu. 

“Bet vai tad nebūtu bijis jauki dzīvot pirmajā gadsimtā, piedzīvojot šīs dāvanas!” Raugoties uz to, ko iemācījāmies par to pilnību, kas minēta 1. Kor. 13. nodaļā, nav grūti iedomāties, ka Dievs gribētu cildenāku tieksmi no mums katra: “Vai tas nebūtu brīnišķīgi, ja es varētu izprast un izmantot Dieva atklāsmi mīlestībā!”

Mīlestībā padarīta garīgi lietderīga, Jaunā Derība ir mūsu garīgā rupjmaize. 2. Pēt. 1:2-3 ir tikpat patiess šodien, kā tas bija pirmajā gadsimtā:

Žēlastība un miers lai jums ir bagātīgi Dieva un mūsu Kunga Jēzus atziņā! Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai tā atziņā, kas mūs ir aicinājis ar savu godību un brīnuma spēku.

Svarīgi ir tas, ka mums ir viss, kas ir vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai, kaut arī Dieva vārds ieiet mūsu smadzenēs tādā pašā veidā kā cita informācija – caur mūsu acīm un ausīm. Svarīgi ir, lai mums patiešām būtu ausis, kas dzird (Mar. 4:9 u.c.). Svarīgi ir, lai Dieva atklāsme būtu lietderīga mums mūsu mīlestības briedumā.


Jūdas vēstulē 3. pantā ir rakstīts:

Mīļie, tā kā man ļoti rūpēja jums rakstīt par mūsu kopējo pestīšanu, es biju spiests rakstīt jums, pamācot jūs nopietni cīnīties par to ticību, kas svētajiem reiz uzticēta.
Cīnīsimies par to vienu vienīgo ticību, kas pirmajā gadsimtā tika iedota kristiešiem reiz uz visiem laikiem. Nepieņemsim neko, kas būtu pret šo ticību, kaut arī tas būtu saistīts ar liecību par kaut ko brīnumainu.


Tomēr atcerēsimies, ka Svētais Gars mājo visos kristiešos arī šodien. Atcerēsimies to, ko Viņš veicina visos kristiešos, kā tas tika izskaidrots iepriekš I. punktā. Neskumsim, bet priecāsimies! Bībelē nav rakstīts, ka mums nevar būt tikpat daudz prieka, miera un mīlestības no Svētā Gara, kā tas bija ar tiem, kuriem bija Svētā Gara brīnumainās dāvanas pirmajā gadsimtā. Apustuļu darbos pirms tām vietām, kur ir rakstīts, ka apustuļi uzlika Stefanam rokas (6:6) un ka viņš “darīja brīnumus un lielas zīmes tautā” (6:8), ir rakstīts, ka Stefans bija pilns ar ticību un Svēto Garu (6:5)! “Priecājieties tajā Kungā vienmēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties!” (Fil. 4:4) Kristieši! Būsim pilni ar Svēto Garu (Kā? → Ef. 5:18-21)!


Dievs joprojām strādā kristiešu dzīvēs un pasaulē caur savu providenci. Dievs, protams, var arī darīt brīnumus, kur un kad Viņš vēlas. Dievs runā ar mums caur Savu vārdu – Bībeli. Turklāt Bībele saka, ka Dieva eņģeļi ir “kalpotāji gari, izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāmanto pestīšana” (Ebr. 1:14). Kristieši! Nav ko skumt! Dievs mūs vada un par mums gādā!

E. MAZLIET PAR MĒLĒS RUNĀŠANU.
Tā kā “mēlēs runāšana” ir it kā visizplatītākā “dāvana” to vidū, kas māca un tic, ka cilvēks var saņemt Svētā Gara brīnumainās dāvanas arī šodien, īsumā ielūkosimies arī šajā tēmā. Bībelē cilvēks, kas runāja “mēlēs”, runāja valodā, ko tas nezināja, ko tas arī nesaprata, ja viņam vai citam netika iedota spēja to izskaidrot/iztulkot (1. Kor. 14:2,13,27-28). Viņš runāja pasaules valodā (Ap. d. 2:4-11), jeb varbūt citādāk (1. Kor. 13:1). Tas runāja Dievam, nevis cilvēkiem (1. Kor. 14:2; 14:14-17; Ap. d. 2:11; 10:46). Taču tā bija zīme no Dieva neticīgajiem (1. Kor. 14:22; Ap. d. 2:4-13; 10:44-46 → šajā gadījumā tā bija zīme jūdu kristiešiem, kas bija neticīgi, sakarā ar Dieva prātu attiecībā uz ticīgajiem pagāniem). Mēlēs runāšana stiprināja ticībā tikai to, kas runāja mēlēs, bet ne draudzi, ja draudzei netika tulkots (1. Kor. 14:4-5). Šī iemesla dēļ, un lai arī savs paša prāts nepaliktu neauglīgs (1. Kor. 14:14,19), Pāvilam draudzē bija daudz lielāka tieksme uz pravietošanu nekā uz mēlēs runāšanu (1. Kor. 14:1-4,18-19). Mēlēs runāšana acīmredzot bija viena no vismazākajām brīnumainajām dāvanām (1. Kor. 12:8-11,28-31). [16]


Ja lasītājs nepiekrīt tam, kas tika izskaidrots iepriekšējās iedaļās par Svētā Gara brīnumaino dāvanu izbeigšanos, tad lasītājam vajadzētu vismaz kritiski novērtēt to, kas notiek mūsdienu “mēlēs runāšanā”, salīdzinot to ar Bībeli: 

  1. Cilvēkiem tiek mācīts, kā “runāt mēlēs”. (Vai tā tas notika Bībelē!?)
  2. Dievkalpojumos ir dzirdami vairāki “mēlēs” runātāji vienlaikus (salīdz. ar 1. Kor. 14:27).
  3. Dievkalpojumos notiek “mēlēs runāšana” bez tulkošanas (salīdz. ar 1. Kor. 14:27-28).
  4. Ir raksturīgi, ka mūsdienu “mēlēs runāšana” izklausās kā vāvuļošana (piemēram → zilbju atkārtošana vairākas reizes pēc pēc kārtas).
  5. Vairākumam no grupām, kas apliecina mūsdienu “mēlēs runāšanu”, ir raksturīgs, ka tās noliedz to, ko Bībele saka par to, kā cilvēks ieiet Kristū, bieži sludinot to viltus evaņģēliju, kas ir aprakstīts 5. stundas, 6. lappuses otrajā daļā. (Lūdzu skat. Gal. 1:6-9; 2. Jāņa :8-11!) [17]

Lai izprastu dziļāk bībelisko mēlēs runāšanu, Jūs pats varat uzmanīgi izlasīt sekojošos tekstus: Ap. d. 2:1-13; 10:44-48; 1. Kor. 12. nod.; 13:1; 14. nod. 

IV. ATBILDE UZ IEBILDUMU.
Iebildums: Kā ar 1. Kor. 12:31; 14:1,12-13,39? Šeit nav nekas minēts par apustuļu roku uzlikšanu. [Lūdzu tagad izlasiet šos tekstus.] Atbilde:Pāvils bija klāt Korintas draudzes sākumā (Ap. d. 18:1-18). Viņš jau bija bijis pie kristiešiem Korintā, pirms viņš uzrakstīja augstāk minētos pantus (skat. 1. Kor. 1:11-16). Iespējams, ka viņš bija uzlicis savas rokas daudziem kristiešiem Korintā, iedodot katram ne tikai vienu (vai vairāk par vienu) Svētā Gara brīnumaino dāvanu, bet arī potenciālu uz citām Svētā Gara brīnumainajām dāvanām. Tātad tas nebūtu bijis nekas neparasts, ja Pāvils būtu mudinājis šos kristiešus īstenot šo potenciālu (skat. 1. Kor. 14:13).

Ja Korintas kristieši saņēma brīnumainās dāvanas bez apustuļu roku uzlikšanas, tad tas būtu pretrunā ar to paraugu, ko jau redzējām Jaunajā Derībā. Taču spriediet paši!
 

V. NOBEIGUMS.
Bībelē ir pieminēti cilvēki, kuri pareizi pravietoja, nebūdami labās attiecībās ar Dievu:

    • Kajafa (Jāņa 11:45-53);
    • Bileāms (4. Moz. 22:1-24:25; 31:8,16; 2. Pēt. 2:15; Jūd. 1:11; Atkl. 2:14);
    • (skat. arī Mat. 7:21-23). [18]

Pie tam, Dievs “liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem” (Mat. 5:45). Dievs dara labu visiem. Dievs “grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas” (1. Tim. 2:4). Taču tas nenozīmē, ka visi tiks izglābti. Ja, pētot Dieva vārdu, mēs nonākam pie secinājuma, ka kādi no mūsu piedzīvojumiem ir bijuši Dieva žēlastība, vedot un aicinot mūs pie Viņa, nevis apstiprinājums, ka mēs jau esam pestīti, vai patiešām mēs nevarētu pazemoties un kļūt paklausīgi Kristus vienīgajam evaņģēlijam? Vai mēs patiešām esam ar mieru stūrgalvīgi rīkoties pretī savas dvēseles labklājībai?

Taču kā lai mēs izskaidrojam to, kas notiek Latvijā un pasaulē attiecībā uz to, kas tiek dēvēts par Svētā Gara brīnumaino spēka izpausmi? Kā to saprast? Mums ir jāsaprot, ka ne visi brīnumi un zīmes, vai tas, kas tiek dēvēts par brīnumiem un zīmēm, ir no Dieva, kā varam redzēt, piemēram: 5. Moz. 13:2-6; Mat. 7:21-23; Mat. 24:24; Ap. d. 8:9-13 [19]. (Dārgas lietas tiek viltotas!) Lūdzu izlasiet šos tekstus! Viltus brīnumus/zīmes var sadalīt divās kategorijās: tie, kas ir pārdabiski no Sātana, un tie, kas īstenībā nemaz nav brīnumaini.

Pirmā kategorija sastāv no tiem viltus brīnumiem, kas patiešām ir brīnumi, tikai no Sātana. Iespējams, ka tieši tādi ir domāti 2. Tes. 2:7-12. Lūdzu skatieties arī 2. Moz. 7:10-11,20-22; 8:6-7; Atkl. 16:13-14; nemaz nerunājot par tām daudzajām vietām evaņģēlijos, kur cilvēki ir dēmonu apsēsti. (Varbūt Sātanam bija atļauts vairāk tad, kad Dieva Dēls staigāja virs zemes.)

Protams, reti kurš cilvēks apzināti nodotu sevi Sātanam. (Ir tādi, kas to dara labprātīgi.) Tāpēc Sātanam ir jāapmāna cilvēki. Viņš izliekas par gaismas eņģeli (2. Kor. 11:14). Piemēram, vai Sātans un viņa dēmoni nepalīdzētu kādam “gaišreģim” saprast, kur kāds līķis ir apglabāts mežā vai atklāt kaut ko citu, ko nevarētu zināt citādi, t.i., iedot cilvēkiem kaut ko patīkamu, pat tēlot garus un spokus utt., lai cilvēki tikai domātu, ka ir cits ceļš pie Dieva vai uz garīgu dzīvi nekā caur Jēzu Kristu? Un, ja cilvēks jau tic Jēzum Kristum, vai Sātans nebūtu ieinteresēts turēt to cilvēku pie viltus evaņģēlija pat ar brīnumiem, sakombinētām nejaušībām (cik tas iespējams), utt., lai cilvēks netiktu pestīts (Gal. 1:6-9)? Protams, ka Sātans izmantotu cilvēkus šajos procesos – savus kalpus (2. Kor. 11:13-15), vai šie cilvēki to apzinātos vai nē.

Kāds varētu iebilst, ka “ikviens gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva” (1. Jāņa 4:2). Taču, šo pantu nevarētu attiecināt uz vārdiem vien, citādi šī “Jēzus apliecināšana” būtu pretrunā ar notikumu Lūk. 8:28, kur dēmonu apsēsts cilvēks saka: “Ko tu gribi no manis, Jēzu, Tu Visaugstākā Dieva Dēls? Es Tevi lūdzu nemoki mani.” (Skat. arī Jēk. 2:19.) Nē. Ir arī runa par Jēzus mācību un mācību par Jēzu, piemēram, par to, ka Jēzus patiešām ir nācis miesā (ko daļa viltus mācītāju noliedza jau pirmajā gadsimtā). Ir runa arī par dzīves veidu (2. Pēt. 2. nod.). 1. Jāņa 4:1 ir rakstīts: “Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus praviešu ir izgājuši pasaulē.” Tikai pārbaudīsim viņus pareizi – ar Dieva vārdu.

Tomēr daudzi, var pat minēt ka vairākums, viltus brīnumi īstenībā nav nekas brīnumains. Taču Sātanam sava ieinteresētība ir arī šajā otrajā kategorijā. Piemēram, ir bijuši daudz viltus dziedinātāju, kuru mērķis ir bijis apmānīt un apkrāpt cilvēkus, lai viņi paši varētu kļūt bagāti, un tas ir viss noticis, lietojot Kristus vārdu [nelietīgi]. Tas ir dokumentēts. Taču tādiem viltus brīnumiem nav obligāti jābūt saistītiem ar mantkārību un apzinātu krāpšanu, jo arī paši sludinātāji var būt apmānīti.

Tomēr vai tā būtu apzināta krāpšana vai arī tīrā iedoma, šiem otrās kategorijas viltus brīnumiem ir raksturīgs psiholoģiski iespaidīgs atbalsts: izteiksmīgs sludinātājs (salīdz. ar Pāvilu – Kristus apustuli → 2. Kor. 10:10), kas spēj aizraut cilvēkus, ietekmīga mūzika, ļoti uzmundrinoša un emocionāla atmosfēra, utt. Varbūt pat varam to visu apzīmēt ar vārdu hipnoze. Tā ierauj tos, kuriem ausis niez (2. Tim. 4:1-4). Tā izmanto tos, kas dzīvo izmisumā, kuriem vēlāk ir jādzird, ka viņiem pietrūka ticības sevis dziedināšanai!

Tādos pasākumos ir redzami cilvēki, kas, pakļaujot sevi “dziedināšanai”, apliecina, ka tiem ir [vismaz, bet tikai] palicis “labāk”. Tomēr Jaunajā Derībā nav neviens gadījums, kur cilvēka brīnumainā dziedināšana ar otrās personas Svētā Gara dziedināšanas dāvanas starpniecību būtu bijusi nepilnīga vai būtu ieilgusi vairākas stundas, dienas, utt. Piemēram, Ap. d. 9:33-34 ir rakstīts: “Tur viņš [Pēteris] atrada kādu cilvēku, vārdā Aineju, kas astoņus gadus bija gulējis uz gultas; tas bija triekas ķerts. Pēteris viņam sacīja: “Ainej, Jēzus Kristus tevi dziedina; celies un sakārto savu gultu!” Un viņš tūdaļ cēlās.”

Tomēr daļa kristiešu (kas ir nožēlojuši savus grēkus, bībeliski kristījušies un cenšas sekot Jēzum) uzskata, ka brīnumainā kristīšana Svētajā Garā un Viņa brīnumaino dāvanu izpausme notiek arī šodien. Šī stunda māca un brīdina, bet nenosoda tādu ticību. Šī stunda iedod cilvēkam atbalstu stāvēt pretī viltus mācībai, tajā skaitā viltus evaņģēlijam (tā kā sagrozītai pamatmācībai par Dievu vai Kristu, vai sagrozītai mācībai par to, kā cilvēks tiek pestīts) gadījumā, kad tā viltus mācība ir atbalstīta ar liecību par Svētā Gara brīnumaino spēka izpausmi. Taču mums nav jātic viltus evaņģēlijam vai viltus mācībai! Turēsimies cieši pie īstā evaņģēlija, pie Jēzus, kas spēj mūs glābt!

Izmantotā literatūra.

  1. Archibald Thomas Robertson, Word Pictures In The New Testament, Vol. IV, “The Epistles Of Paul”, Baker Book House, Grand Rapids, Michigan, 1931.
  2. Colin Brown (General Editor), The New International Dictionary of New Testament Theology, Vol. 1, Zondervan Publishing House, Grand Rapids, Michigan, 1986.
  3. Frank Charles Thompson, The Thompson Chain-Reference Bible, B. B. Kirkbride Bible Company, Inc., Indianapolis, Indiana, 1993.
  4. Gareth L. Reese, New Testament History: Acts, College Press, Joplin, Missouri, 1991.
  5. Gregory Koukl, Decision Making and God’s Will, Session 1, 1990, p. 2.
  6. Jim McGuiggan, The Book of Romans, Star Bible Publications, Inc., Fort Worth, Texas, 1982.
  7. Jim McGuiggan, The Book of 1 Corinthians, Star Bible Publications, Inc., Fort Worth, Texas, 1984.
  8. Simon J. Kistemaker, New Testament Commentary: Hebrews, Baker Book House, Grand Rapids, Michigan, 1989.

Atsauces.

  1. Gregory Koukl, Decision Making and God’s Will, Session 1, 1990, p. 2, kas citējis: Packer, Hot Tub Religion, p. 123.
  2. Jim McGuiggan, The Book of 1 Corinthians, Star Bible Publications, Inc., Fort Worth, Texas, 1984, pp. 271-278.
  3. Skat. [1].
  4. Jim McGuiggan, The Book of Romans, Star Bible Publications, Inc., Fort Worth, Texas, 1982, pp. 62-63.
  5. Skat. [3].
  6. Colin Brown (General Editor), The New International Dictionary of New Testament Theology, Vol. 1, Zondervan Publishing House, Grand Rapids, Michigan, 1986, pp. 126-127.
  7. Gareth L. Reese, New Testament History: Acts, College Press, Joplin, Missouri, 1991, p. 507.
  8. Skat. [5], p. 130.
  9. Skat. [6], p. 27.
  10. Jim McGuiggan, The Book of 1 Corinthians, Star Bible Publications, Inc., Fort Worth, Texas, 1984, pp. 174-178, 253-260.
  11. Skat. [9].
  12. Skat. [9], pp. 174-178, 253-260.
  13. Skat. [9], pp. 177, 258.
  14. Simon J. Kistemaker, New Testament Commentary: Hebrews, Baker Book House, Grand Rapids, Michigan, 1989, p. 16.
  15. Skat. [9], p. 260.
  16. Skat. [9], pp. 241-252.
  17. Skat. [9], p. 249.
  18. Skat. [9], p. 251.
  19. Skat. [9], p. 251.


© Viktors Barviks, 1998. Šīs stundas pavairošana ir atļauta, ja tā tiek pavairota visā pilnībā. Materiāla pārdošana vai izmantošana ar cita autora vārdu ir aizliegta.