Tā Kunga diena un sabata diena

9. STUNDA: TĀ KUNGA DIENA UN SABATA DIENA. 

Atkl. 1:10 apustulis Jānis raksta:

Tā Kunga dienā es tapu [aizrauts] Garā un dzirdēju aiz manis balsi kā bazūni saucam...

 

Kas ir “Tā Kunga diena” šajā pantā? Vai tā ir svētdiena – nedēļas pirmā diena – tā diena, kad Jēzus Kristus augšāmcelās (Jāņa 20:1 un tālāk), jeb sestdiena – nedēļas septītā diena – izraēliešu sabats – tā diena, kad Dievs atpūtās pēc pasaules radīšanas (1. Moz. 2:1-3)? (Cits viedoklis saka, ka tā ir Pastarā diena, vai arī tā diena, kad Jānis pirmajā gadsimtā saņēma atklāsmi, kuras rezultātā tapa Atklāsmes grāmata.) Šī stunda ir uzrakstīta no tā viedokļa, ar atbilstošu liecību, ka Tā Kunga diena Atkl. 1:10 ir svētdiena. Tomēr šīs stundas galvenais mērķis nav pārliecināt lasītāju par šo viedokli, bet izskaidrot, kāda nozīme svētdienai ir draudzē un pierādīt, ka sabats vairs nav spēkā. Netiks pierādīts, ka svētdiena ir kristiešu sabats, jo tā tas nav.

Vai šī tēma ir tik aktuāla, ka tai mums būtu jāvelta vesela stunda? Pirmkārt, mēs negribam samazināt Jēzus Kristus augšāmcelšanās nozīmi, ignorējot svētdienas, Tā Kunga dienas, saistību ar šo vissvarīgāko notikumu visā pasaules vēsturē. (Ja sabats vēl būtu spēkā, tad mēs gribētu to ievērot.) Otrkārt, daudzi no tiem, kas māca, ka šodien ir jāievēro sestdienas sabats, arī attur cilvēkus no bībeliskās kristības, izmainot tās nozīmi, nemācot Dieva darbību tajā. Treškārt, mācība, ka šodien ir jāievēro sabats, ir bīstama pati par sevi, kā tas tiks izskaidrots nobeigumā.


I. SABATA DIENA.
 A. KAS, KAM, KAD, KĀPĒC?
Sākumā iepazīsim, kas īstenībā ir sabats. Vārds “sabats” nozīmē “dusa” [1,2]. Dievs sabatu bija uzdevis (licis par pienākumu) ievērot Izraēlai, savai izredzētai tautai, un sabatā ikviens uzticīgs izraēlietis atpūtās (nestrādāja) un it īpaši atcerējās Dievu, savu Radītāju.
  

Kad un kādos apstākļos Dievs ieviesa šo likumu? Ec. 20:10-12 ir rakstīts:

Un Es to [Izraēlu] izvedu no Ēģiptes zemes un aizvedu tuksnesī. Tur es tiem devu Savus likumus un mācīju tiem Savus baušļus [vai norādījumus]; kas tos tur, tas dzīvos. Es devu tiem arī Savas svētās dienas, kas ir derības zīme starp Mani un viņiem, lai tie atzītu, ka Es esmu Tas Kungs, kas tos svētījis. 

Pēc tam, kad Dievs bija izvedis izraēliešus ārā no Ēģiptes, Dievs iedeva (uzlika par pienākumu pildīt) Izraēlai bauslību (likumu kopumu, kurš patiesībā sastāvēja no simtiem likumu). Faktiski šī bauslība (iepriekš minēto likumu kopums) pēc tam pārvaldīja Izraēlu gan reliģiski, gan politiski. Bauslībā bija mums zināmie desmit baušļi un vēl ievērojams skaits citu morāles, ceremoniālo un civillikumu. Desmit baušļi bija bauslības kodols (2. Moz. 20:1-17; 5. Moz. 5:5-21) un tie, kā mēs varam lasīt 2.Moz. 32:15-16, bija Dieva iegrebti uz divām akmens plāksnēm. Sestdienas (sabata ievērošanas dienas) svētīšana bija ceturtais no minētajiem desmit baušļiem. [3]

Iepriekš minētajā Ec. gr. fragmentā, vārdam “sabati” būtu jāatrodas tajā vietā, kur mēs varam lasīt frāzi “svētās dienas”. Kas tad bija sabati, raugoties uz Ec. gr. citātu? Tie, kā jau mēs lasījām, bija derības zīme. Bet starp ko? Tie bija [Vecās] derības zīme starp Dievu un izraēliešiem – tiem, kurus Dievs izveda no Ēģiptes zemes. Kad Dievs iedeva izraēliešiem sabatus? Tad, kad Viņš bija izvedis viņus no Ēģiptes zemes un aizvedis tuksnesī. Jūdu vēsture liecina, ka tas notika 15. gadsimtā pirms Kristus (p.m.ē.). Lūdzu izlasiet Neh. 9:13-14.

Bauslis par sabata dienas pieminēšanu skan šādi (2. Moz. 20:8-11):

 Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītā diena ir sabats Tam Kungam, tavam Dievam, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešiniekam, kas ir tavos vārtos. Jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Tas Kungs atdusējās; tāpēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.
Kā redzam, sabata diena bija saistīta ar radīšanu – ar Dieva atdusēšanos, pabeidzot pasaules radīšanu. Atkārtosim vēlreiz, sabatā ikviens uzticīgs izraēlietis atpūtās no saviem ikdienas darbiem un it īpaši atcerējās savu Radītāju.

5. Moz. 5. nodaļā desmit baušļi ir atkārtoti vēlreiz. 4. bausli par sabatu var izlasīt no jauna 5. Moz. 5:12-15. Taču 15. pants piebilst:

Un piemini, ka tu pats esi bijis kalps Ēģiptes zemē un ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir no turienes izvedis ar stipru roku un izstieptu elkoni, tāpēc Tas Kungs, tavs Dievs, tev ir pavēlējis svētīt sabata dienu.

Tātad, šis bauslis attiecās uz izraēliešiem zem Vecās derības, kuru senči bija kalpi Ēģiptes zemē.


Jā, sabats bija Vecās derības zīme starp Dievu un izraēliešiem. To var arī redzēt 2. Moz. 31:12-17. Tas, ka izraēlieši ievēroja sabatu, Vecās derības laikmetā atšķīra viņus no citām tautām.


Kāds šajā vietā varētu iebilst: “Pārējām tautām arī bija jāievēro sabata diena, tikai viņas to nedarīja.” Kaut arī Dievam bija tik ļoti svarīgi, ka Izraēla ievēroja sabata dienu (un arī visus citus baušļus) un tās neievērošana nesa nāves sodu (2. Moz. 31:14-15), nav nevienas vietas Bībelē, kur Dievs būtu skaidri un nepārprotami pārmetis citām tautām par sabata neievērošanu. Tomēr tajā laikmetā Dievam bija daudz ko pārmest un teikt uz/par citām tautām, kā redzams praviešu Jesajas, Jeremijas, Ecēhiēla, Daniēla, Joēla, Amosa, Obadjas, Jonas, Nahuma, Habakuka, Cefanjas un Caharijas grāmatās. Dievs rūpējās arī par citām tautām. Taču sabats līdz ar pārējo bauslību nebija domāts, lai atpestītu cilvēkus (Rom. 3:20; Gal. 2:16). Tas bija zīme starp Dievu un izraēliešiem.

Pie tam sabatu ievēroja no saules rieta līdz saules rietam (3. Moz. 23:32; Mar. 1:21,32). Taču aiz polārā loka ziemā ir dienas, kad saule nelec un ir dienas vasarā, kad saule neriet. Kā gan eskimosi būtu varējuši ievērot sabata dienu tādos apstākļos?

 

B. SABATS PATRIARHĀLAJĀ LAIKMETĀ?


Tie, kas māca, ka sabats cilvēkiem ir bijis vienmēr un arī tagad ir jāievēro, atsaucas uz 1. Moz. 2:1-3, Bībeles pašā sākumā:


Tā tika pabeigtas debesis un zeme un visi to pulki. Un Dievs pabeidza septītajā dienā Savu darbu, ko Viņš bija darījis, un atdusējās septītajā dienā no visa Sava darba, ko bija darījis. Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to, jo Viņš tanī atdusējās no visa Sava darba, ko radīdams bija darījis.

Doma par iepriekš minēto tekstu ir šāda: “Sabats ir domāts visiem cilvēkiem uz visiem laikiem, jo Dievs septīto dienu svētīja un iesvētīja tūlīt pēc radīšanas”.

Taču nav teikts, ka Dievs iesvētīja septīto dienu septītajā dienā pēc radīšanas uzsākšanas. Ņemsim vērā, ka Mozus 1. Mozus grāmatu uzrakstīja, raugoties atpakaļ pagātnē līdz pat vairākiem gadu tūkstošiem. Visticamāk 1. Moz. 2:3 ir piemērs tam, ko sauc prolepsis– “kur attāli notikumi ir saistīti kopā it kā tie būtu notikuši vienlaicīgi (salīdz. 1. Moz. 3:20; Mat. 10:4)” [4].

Tas būtu tā: Dievs atdusējās septītajā dienā pēc pasaules radīšanas. Taču septīto dienu Viņš iesvētīja tikai tad, kad Viņš bija gatavs nodibināt derību ar izraēliešiem Sinajas tuksnesī. Gan Dieva atpūta pēc pasaules radīšanas, gan septītās dienas iesvētīšana notika pagātnē no Mozus redzes punkta, rakstot 1. Moz. 2:1-3, bet ne vienlaikus.

Šis skaidrojums atbilst tam apstāklim, ka izraēlieši bija pirmie 1. Mozus grāmatas lasītāji/klausītāji. 1. Mozus grāmata izskaidroja izraēliešiem, kā radās pasaule, kāpēc vīrietis un sieviete dodas laulībā (2:24 un iepriekšējie panti), kā grēks un tā sekas ienāca pasaulē, ka šī grēka problēma arī tiks atrisināta (3:15; skat arī 12:3; 22:18; 26:4; 28:14; 49:10), ka Kānaāns, pret kura pēcnācējiem Izraēlai nācās karot, tika nolādēts (9:25), kā radās ebreju un citas pasaules valodas (11. nod.), kā radās Izraēlas tauta (11:26 un tālāk), kā viņi nokļuva Ēģiptē un ka viņiem bija no turienes jāiziet (12:5-7; 13:15; 15:18). Līdzīgi 1. Moz. 2:1-3 izskaidroja izraēliešiem, kādēļ Dievs lika viņiem svētīt septīto dienu.

Ja Dievs lika cilvēkiem ievērot sabatu tūlīt pēc pasaules radīšanas, tad kādēļ vārds “sabats” pirmoreiz Bībelē parādās 2. Moz. 16:23 [5], vairāk nekā 2500 gadus pēc pasaules radīšanas? Kādēļ visā Patriarhālajā laikmetā, kā tas aprakstīts 1. Mozus grāmatā, nav atrodama neviena vieta, kur kāds Dieva cilvēks būtu ievērojis sabata dienu? (Patriarhālais laikmets bija laiks, sākot no pasaules radīšanas līdz ebreju laikmetam.) Kādēļ nav piemēra, ka Ābrahāms, visu ticīgo tēvs (Gal. 3:29), būtu ievērojis sabatu? Kādēļ nav piemēra, ka Ābrahāma dēls Īzāks, vai Ābrahāma mazdēls Jēkabs (Izraēls) savas dzīves laikā būtu to ievērojušu? Dievs taču bija noslēdzis derību ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu (1. Moz. 15. nod.; 17. nod.; 26:1-5; 28:10-15; 2. Moz. 2:24; 6:2-5)!


Pie tam, kādēļ nav aprakstīts kāds norādījums vai atgādinājums par sabatu Noam no Dieva tad, kad Noas ģimene izgāja no šķirsta ar Dieva pavēli augļoties, vairoties un piepildīt zemi? Dievs gan pieskārās citām tēmām tajā laikā, atklājot cilvēcei jaunu pasauli, noslēdzot derību ar visu miesu, kas bija virs zemes. Lūdzu tagad izlasiet 1. Moz. 8:15-9:17. 

Tālāk, Bībele piemin divās akmens plāksnēs iegravētos desmit baušļus, kuros ir minēta arī sabata diena, kā sinonīmu Vecajai derībai, ko Dievs noslēdza ar Izraēlas tautu caur Mozu (2. Moz. 34:27-28; 5. Moz. 4:12-13; 9:9-11; 1. Ķēn. 8:9,21). Taču izraēliešu tēvi (senči) neatradās zem Vecās derības (5. Moz. 5:3).

  1. SABATS KRISTIEŠU LAIKMETĀ?

Arī kristieši nedzīvo zem Vecās derības. Vecās derības laikā, Jer. 31:31 ir rakstīts:

“Redzi, nāks dienas,” saka Tas Kungs, “kad Es slēgšu jaunu derību ar Izraēla namu un ar Jūdas namu....”

Jēzus teica Mat. 5:17-18: 

Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: tiekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviens jota [mazākais burts], neviena svītriņa no bauslības, kamēr viss notiek.

Vecās derības bauslība netika atmesta. Tā tika ar godu atcelta. Vecās derības pravietojumi par Jēzu piepildījās Jēzus dzīvē, nāvē un augšāmcelšanās faktā (skat. 1. stundu). Turklāt Jēzus izpildīja bauslības prasības, dzīvojot bezgrēcīgu dzīvi (Rom. 8:3-4) un bauslība tika sista krustā (skat. Ef. 2:14-16; Kol. 2:13-17). Skat. arī Rom. 6:14; 7:4-6; 1. Kor. 9:20; Vēstule galatiešiem, piemēram 2:14-16; 3:19-25; 4:10-11; 5:1-4; Ap. d. 15:1-33. Debess un zeme nav zudušas. Tomēr viss ir noticis – viss ir piepildīts (Mat. 5:17-18). Gal. 4:4-5 ir rakstīts: 

Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, kas zem bauslības, ka mēs iegūtu bērnu tiesības. [6]


Tātad desmit baušļi, uzrakstīti uz divām akmens plāksnēm, ieskaitot arī ceturto bausli par sabata dienu, arī ir krustā sisti, jo desmit baušļi, kā likumu kopums, ir daļa no bauslības. Piemēram, Rom. 7:2 pierāda, ka 7. bauslis ir daļa no bauslības. Lūdzu tagad izlasiet Rom. 7:1-7. (Dažos latviešu valodas tulkojumos šajā vietā var lasīt vārdu “likums”, bet tajā pašā laikā to var tulkot “bauslība”, kā tas ir tulkots Latvijas Bībeles biedrības 1997.g. izdotajā 1965.gada izdevuma revidētā tekstā.) Tālāk, Rom. 7:7 pierāda, ka 10. bauslis pieder pie bauslības. Pie tam, Rom. 13:8-10 var skaidri redzēt, ka visi baušļi pieder pie bauslības. Kā tad lai 4. bauslis, sabata dienas ievērošana, nepiederētu pie bauslības, kura ir krustā sista?

Turklāt, 2. Kor. 3. nodaļa pretstata Jaunās Derības Gara kalpošanas spožumu Vecajai derībai. Taču šī nodaļa izmanto desmit baušļu divas akmens plāksnes kā bauslības kodolu, lai pārstāvētu visu bauslību vai Veco derību. Lūdzu tagad izlasiet šo nodaļu. Tātad, kam “bija jāzūd”, kā rakstīts 11. pantā? Vai tai nebija jābūt Vecās derības kalpošanai ar “saviem akmeņos kaltiem burtiem”? Un vai tā nebija nāves kalpošana (2. Kor. 3:7)?


“Vai tad kristiešiem ir atļauts grēkot!?”
 Nekādā ziņā ne! Kristieši ir miruši grēkam! (Skat. Rom. 6:1 un tālāk) Kristieši ir piedzimuši no Gara (Jāņa 3:5,8). Kristieši ir Kristus vēstule, rakstīti “ne ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu, ne uz akmens, bet uz sirds plāksnēm” (2. Kor. 3:3). Kristieši kalpo (2. Kor. 3:8), staigā (Rom. 8:4; Gal. 5:16,25) un sēj Garā (Gal. 6:8). Kristieši nes Svētā Gara augli (Gal. 5:22-23). Kristieši ir Gara vadīti (Rom. 8:14; Gal. 5:18). Svētais Gars neievedīs grēkā! Atbilstoši šim faktam, Gal. 5:18 ir rakstīts:

Bet, ja Gars jūs vada, tad jūs vairs neesat padoti bauslībai.

Skat. arī 1. Tim. 1:8-11.

Tomēr runājot par Svētā Gara vadību neaizmirsīsim, ka Svētais Gars ir atklājis Savu gribu kristiešiem Jaunajā Derībā (skat. 3. stundu). Viņš palīdz kristiešiem saprast to (1. Kor. 2:14-16) un vada ar tās starpniecību (Ef. 3:3-4; 2. Pēt. 1:12-15) un saskaņā ar to (1. Kor. 14:37; 2. Tes. 3:14).

Kaut arī desmit baušļi kā likumu kopums, kā akmeņos kaltie burti tika krustā sisti, to principi dzīvo dzīvības Gara bauslībā Kristū Jēzū (Rom. 8:2). Gars padara šos principus dzīvus kristiešos. Kādus principus? Kāds bauslības mācītājs Mat. 22:36 uzdeva Jēzum jautājumu: “Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?” Mat. 22:37-40 Jēzus atbildēja:

Tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta [5. Moz. 6:5]. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu [3. Moz. 19:18]. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.

Pāvils līdzīgi raksta Rom. 13:8-10:

Nepalieciet nevienam neko parādā kā vienīgi, ka jūs cits citu mīlat. Jo, kas otru mīl, tas ir piepildījis bauslību. Jo baušļi: tev nebūs pārkāpt laulību, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs iekārot un ja vēl ir kāds cits bauslis, saņemami kopā šinī vārdā, proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara: tātad bauslības piepildījums ir mīlestība.

(Skat. arī Mat. 7:12; Gal. 5:4; 6:2; Jēk. 2:8.) Tātad, kristiešos mīlestībai pret Dievu un citiem cilvēkiem ir jābūt dzīvai. Tādi nepārkāps laulību, nenokaus, utt., jo tie mīlēs Dievu un citus.

Arī 4. baušļa princips par sabatu piepildīsies viņu dzīvē, viņiem atrodot laiku atpūtai un domāšanai par Dievu [7]. Svētais Gars uz to mudinās! Noteicošais sabata likums neatbilstu šai jaunajai dzīvei – realitātei, līdzīgi kā Jēzus Mat. 9:16-17 atbildēja uz Jāņa mācekļu jautājumu Viņam, “Kāpēc mēs un farizeji gavējam, bet Tavi mācekļi negavē?”:
 

... Neviens nelāpa vecas drānas ar nesarāvušās vadmalas ielāpu; jo ielāps noplīst no drānām, un plīsums kļūst lielāks. Arī jaunu vīnu nepilda vecos vīna maisos, citādi vīna maisi pārplīst un vīns izlejas, un vīna maisi iet bojā. Bet jaunu vīnu pilda jaunos vīna maisos, tad abi paliek veseli.

Ēna un īstenība. Vecā Derība ir daudz “nākamo lietu ēnu”. Piemēram, Vecās derības dzīvnieku upurēšanā, gluži kā ēnā, var saskatīt Jēzus upurēšanu pie krusta. Sabats arī bija viena no šīm “ēnām”. Kol. 2:13-17 ir rakstīts:

Jūs, kas bijāt miruši savos pārkāpumos un savā neapgraizīšanā, Viņš līdz ar Viņu [Kristu] darījis dzīvus, piedodams mums visu mūsu pārkāpumus; Viņš izdeldējis pret mums vērsto parādu rakstu ar visām tā prasībām un paņēmis to no mūsu vidus, pienaglodams pie krusta; atbruņojis valdniekus un varas, Viņš tās atklāti kaunā lika, tajā uzvaru svinēdams pār viņām. Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatiem. Šīs ir nākamo lietu ēnas, bet miesa [būtība] pieder Kristum.

Šeit 16. pantā minētie sabati ir domāti iknedēļas jūdu sabati. Daži uzskata, ka šeit ir domāti īpašie sabati – Izraēlas svētki, kas notika tikai vairākas reizes gadā, nevis katru nedēļu. Taču vai pirms vārda “sabatiem” 16. pantā ir kaut kāds īpašības vārds, kas liktu mums saprast, ka runa nav vis par iknedēļas sabatiem, bet par kaut kādiem īpašiem sabatiem? Nedrīkst tekstā meklēt to, kas tur nemaz nav minēts!

Kāpēc “lai neviens jūs netiesā... sakarā ar... sabatiem”? Lai neviens netiesā sakarā ar sabatiem tāpēc, ka sabata diena, kā arī visa bauslība, “ar visām tā prasībām” tika pienaglota pie krusta – tāpēc ka sabati “ir nākamo lietu ēna, bet īstenība pieder Kristum.” Jūdu kristieši varēja turpināt ievērot sabata dienu un pārējo bauslību kā tradīciju. Taču viņi nedrīkstēja to uzspiest citiem (nejūdu) kristiešiem. Viņi nedrīkstēja nejūdu kristiešus tiesāt (pārmest), ka tie neievēroja sabata dienu un pārējo bauslību. Protams, arī nejūdu kristieši nedrīkstēja tiesāt jūdu kristiešus, ka viņi ievēroja sabatu un pārējo bauslību. Pāvils raksta Rom. 14:4-6:

Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu? Viņš stāv vai krīt savam Kungam. Un viņš stāvēs, jo Tas Kungs spēj viņu stiprināt. Dažs ievēro vienu dienu vairāk par otru, dažs turpretim visas dienas tur vienādas: ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā! Tas, kas kādu dienu sevišķi ievēro, to ievēro Tam Kungam [par godu] ...

Tomēr tas, ka Galatijas nejūdu kristieši cienīja jūdu “dienas, mēnešus, gadus un laikus” (Gal. 4:10) liecināja par ļoti bīstamu problēmu viņu vidū (Gal. 4:11; 1:6-9; 5:1-4), par ko vēlāk arī runāsim.

 

Kas tad ir šī sabata īstenība? Kas ir tā īstā atdusa? Atcerēsimies, ka sabata diena bija saistīta ar Dieva atdusu pabeidzot pasaules radīšanu (2. Moz. 20:8-11). (Sabatā izraēlietis atpūtās un it īpaši atcerējās savu Radītāju.) Lūdzu tagad izlasiet Ebr. 3:1-4:11. Uz kādu Dieva atdusu aicina šis teksts? Vai tā nav tā Dieva atdusa, kas sākās ar pasaules radīšanu, un kopš tā brīžā ir bijusi pieejama, bet ko neticīgie izraēlieši senos laikos palaida garām? Lūdzu tagad atkal izlasiet Ebr. 4:3-9. Šī īstā atdusa ir mūžīgā dzīvība debesīs (3:1) kopā ar Dievu, t.i. būt “Viņa atdusā” (4:1 u.c.), kā rakstīts Ebr. 4:9:

Tātad vēl atliek sabata dusa Dieva tautai.

(Vārds, kurš latviešu tulkojumā ir tulkots “svēta dusa”, grieķu valodā skan “sabbatismos” un burtiski nozīmē “sabata dusa”.) Tātad, vēl atliek īstā sabata dusa Dieva cilvēkiem. [8]

Kaut arī mūžīgā dzīvība savā pilnībā būs tikai debesīs, 1. Jāņa 5:13 ir rakstīts:

To es jums rakstu, lai jūs zinātu, ka jums ir mūžīga dzīvība, kas ticat Dieva Dēla Vārdam.

Iepriekšminētajā tekstā vārds “ir” tiek lietots tagadnes formā. Līdzīgi, Ebr. 4:3, arī ir rakstīts:

Jo mēs, kas esam ticējuši, ieejam atdusā...

Montefiore faktu, ka vārds “ieejam” ir tagadnes formā, komentē tā: “... šī grieķu valoda nenozīmē, ka viņi noteikti ieies... bet to, ka viņi jau atrodas ieiešanas procesā” [9]. Kristieši jau atrodas Dieva īstās atdusas ieiešanas procesā!

Protams, uzticīgi Dieva cilvēki arī pirms kristiešu laikmeta atradās Dieva debesu atdusas ieiešanas procesā [10]. Tomēr kristiešu laikmetā šis process kristiešiem nes krietnas priekšrocības. Šī mūžīgā dzīvība – šī īstā Dieva atdusa, kristiešiem ir pienākusi stipri tuvāk, nekā tas bija Dieva cilvēkiem pirms Jaunās derības. Šī atšķirība ir ievērojama.

Piemēram, uzticīgiem kristiešiem ir atdusa no grēku verdzības, kā to var redzēt Rom. 6:1-23. Dieva cilvēkiem pirms Jaunās derības bija grēku piedošana, jo Kristus asinis attiecas arī uz viņiem (Ebr. 7:27; 9:15; 10:4,14), bet viņiem nebija atdusas no grēku verdzības, kā tas tagad ir kristiešiem. Viņi nebija līdz ar Kristu iegremdēšanā (kristīšanā) “aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus sava Tēva godības spēkā uzcelts no miroņiem,” arī viņi “dzīvotu atjaunotā dzīvē” (Rom. 6:3-4). Viņu vecais cilvēks netika “līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa”, un lai viņi “vairs nekalpotu grēkam” (Rom. 6:6). Viņi nebija piedzimuši no augšienes, kā tas notiek šodien, cilvēkiem kļūstot par Dieva bērniem (Jāņa 3:1-8).


Jā, Svētais Gars mājo katrā kristietī (Rom. 8:9), bet Viņš nebija tā dots pirms Jēzus tika pacelts godībā (Jāņa 7:39). Kristieši, būdami Svētā Gara vadīti (Rom. 8:14), ir arī atbrīvoti no bauslības, kā jau esam redzējuši. Turklāt Svētais Gars uzticīgos kristiešos ir apstiprinājums, dodot viņiem drošu debesu cerību (Ef. 1:13-14; Ebr. 6:19; 11:1; 1. Pēt. 1:3). 

Kristiešiem ir dziļš dvēseles miers un aicinājums uz šo mieru vēl joprojām pastāv. Jēzus saka:
Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla. – Mat. 11:28-30
Kristiešiem, salīdzinot ar Vecās derības izraēliešiem, savā dzīvē ir iespējams baudīt daudz vairāk no gaidāmās īstās Dieva atdusas. Kristū ir pieejama daudz augstāka garīgās dzīves kvalitāte (Jāņa 3:3-8; 6:32-58; 7:37-38; 10:10; 14:23) un, acīmredzot, Vecās derības sabata diena – šī ēna (Kol. 2:16-17), nav domāta šai jaunajai dzīves kvalitātei. “... Jaunu vīnu nepilda vecos vīna maisos...."

II. SVĒTDIENA – NEDĒĻAS PIRMĀ DIENA.
Vai tagad ir pamats domāt, ka Tā Kunga diena ir svētdiena – nedēļas pirmā diena? (Tieši tā apliecina otrā gadsimta kristiešu raksti [11], bet mēs turēsimies pie Bībeles.) Jā. Nedēļas pirmajā dienā Tas Kungs – Jēzus Kristus, augšāmcēlās. Lai izprastu, cik nozīmīga ir Jēzus Kristus augšāmcelšanās, lūdzu izlasiet visu 1. Kor. 15. nodaļu. 1. Kor. 15:17 ir pat rakstīts:

Un, ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos.

Kristus augšāmcelšanās ir kristiešu uzvara pār nāvi! Tā ir evaņģēlija pamats (Rom. 1:1-4) [12]. Apustuļi pastāvīgi uzsvēra Kristus augšāmcelšanos savā sludināšanā (Ap. d. 2:23-32; 3:14-15; 3:26-4:2; 4:10; 4:33; 5:30; 10:39-41; 13:29-41; 17:2-3,18,31-32; 23:6; 26:22-23) un savos rakstos (Rom. 4:25; 6:3-11; 10:9; Ef. 1:20; Kol. 2:9-12; 1. Tes. 4:14; 1. Pēt. 1:3; u.c.). Taču “Apustuļu darbos” nevienā vietā apustuļu sprediķos nav minēts sestdienas sabats!

Pāvila mācība 1. Kor. 16:1-2 seko mācībai par augšāmcelšanos 1. Kor. 15. nodaļā. Tas, ko māca Pāvils 1. Kor. 16:1-2, kā jau redzējām 8. stundā, ir saskaņā ar domu, ka pirmā gadsimta draudze piešķīra īpašu nozīmi ikkatras nedēļas pirmajai dienai. Lūdzu tagad izlasiet 1. Kor. 16:1-2 un pēc tam Ap. d. 20:7. Interesanti, Ap. d. 20:7 mēs redzam, ka tieši nedēļas pirmajā dienā – svētdienā, kristieši bija sanākuši kopā “maizi lauzt”.

Tomēr kristieši pielūdz Dievu ik dienu (skat. 8 stundu). Pāvils, nenosodot, raksta Rom. 14:5: “... dažs [kristieši] ... visas dienas tur vienādas....” Tātad svētdiena – nedēļas pirmā diena, noteikti nav kristiešu sabata diena. Tā nav nekāda piespiesta atpūta. “Kristieši ir brīvi uzvesties kā pieaugušiem bērniem sava Tēva mājās” [13] (skat. Gal. 3:23-25). Vecās derības sabata diena māca kristiešiem (Rom. 15:4) principu: ir nepieciešams atrast laiku apstāties, ne tikai lai atpūstos, bet arī lai pielūgtu Dievu un domātu par Viņu un Viņa lietām. Protams, svētdiena – Jēzus Kristus augšāmcelšanās diena, šim nolūkam ir sevišķi piemērota un noderīga [14]. Apustuļa Jāņa rīcību Atklāsmes grāmatas pirmajā nodaļā varam saprast kā piemēru visiem kristiešiem arī uz nākamajām paaudzēm. Tā Kunga dienā (Atkl. 1:10), Jēzus Kristus augšāmcelšanās dienā, Jānis nokrita priekšā “Dzīvajam”, kas bija “miris”, bet ir “dzīvs mūžu mūžam” (Atkl. 1:17-18). [15]

Liela daļa no Romas impērijas iedzīvotājiem pirmajā gadsimtā bija vergi. Viņiem bija jābūt gataviem strādāt katru dienu. Viņi nevarēja atteikties no darbiem veselu dienu ik nedēļu. Taču nevienā vietā, kur Jaunā Derība uzrunā kalpus (Ef. 6:5-8; Kol. 3:22-25; 1. Tim. 6:1-2), nav mudinājuma vai mācības atturēties no darbiem veselu dienu katru nedēļu. Taču šie kristīgie kalpi varēja aiziet uz dažām stundām, piemēram, agri svētdienas rītā, lai pielūgtu Dievu sadraudzībā ar citiem kristiešiem. Tā arī notika.

III. ATBILDES UZ IEBILDUMIEM.  

Iebildums: Mozus bauslība ar saviem ceremoniālajiem un civilajiem likumiem ir atcelta, bet Dieva (Tā Kunga) bauslība, morālie pamatlikumi – desmit baušļi (tajā skaitā sabats), nav atcelti. Šīs ir divas dažādas bauslības. Atbilde:

  1. Dievs iedeva tikai vienu bauslību Izraēlai, un to pašu caur Mozu. Tādējādi nosaukumi “Mozus bauslība” un “Dieva bauslība” ir aizstājami viens ar otru (salīdz. Ez. 7:6 ar 7:12).
  2. Akmens plākšņu desmit baušļi ir iekļauti Mozus “bauslības grāmatā” (2. Moz. 20:2-17; 5. Moz. 5:6-21). Mēs jau redzējām iedaļā I.C., ka desmit baušļi ir daļa no šīs vienas bauslības.
  3. Mozus bauslības grāmata ir tā pati Dieva bauslības grāmata (salīdz. Neh. 8:1 ar 8:8), kas, savukārt, ir tā pati Tā Kunga bauslības grāmata (2. Laiku 34:14).
  4. 1. Laiku 16:40; 2. Laiku 31:3; Lūk. 2:22-24 pierāda, ka ceremoniālie likumi atrodas Tā Kunga – Dieva bauslībā.
  5. Jēzus asociē 5. bausli ar Mozu (Marka 7:10), acīmredzot, ar Mozus bauslību.
  6. 3. Moz. 19:1-37 var redzēt, ka Vecās derības vienā bauslībā ir gan morālais, gan ceremoniālais elements.

Mozus bauslība ir Dieva bauslība un tā, kopā ar sabatu, ir krustā sista! [16,17]

Iebildums:
 Kristiešiem arī jāievēro baušļi (Jāņa 14:21; 15:10; 1. Jāņa 2:3-4; 5:2-3; Atkl. 12:17; 14:12), tātad arī par sabatu. Atbilde:Grieķu vārds, kas latviešu valodā ir tulkots “baušļi” šajos tekstos, ir “entolas”. Kādēļ šim vārdam obligāti jāattiecas uz Vecās derības desmit baušļiem, ja tas pats grieķu vārds Jāņa 14:15 ir tulkots “pavēles”, kur ir runa par Jēzus pavēlēm? Iebildumā minētajos tekstos ir runa par Jēzus un Jaunās derības pavēlēm vai mācību, nevis par sabata dienu.

Iebildums:
 Baznīca ar imperatora Konstantīna atbalstu un palīdzību nomainīja sabata dienu no sestdienas uz svētdienu. Atbilde:Tas nebija iespējams, jo sabats jau bija krustā sists. Kā var nomainīt kaut ko, kas vairs nav spēkā? Taču var teikt, ka svētdiena tika padarītapar kristiešu sabata dienu. H. Watermans raksta:

 

4., 5. un 6. gadsimtu laikā vairāki baznīcas sinodes un imperiālie likumi centās realizēt svētdienas pienācīgo ievērošanu.

.......................................................................................................................................................

Laika posmā starp [imperatoru] Konstantīnu [4.gs.] un Gregoriju Lielo [kas kļuva par Romas bīskapu m.ē. 590.g.], svētdiena kļuva par legalizētu atpūtas dienu, ko realizēja baznīcas un laicīgie likumi; pielūgšanu Tā Kunga dienā prasīja baznīcas sinodes un imperiālie edikti.... un svētdiena kļuva mazāk skaidri atšķirama no ebr. sabata. 

.......................................................................................................................................................
Vēlākajā viduslaiku periodā [m.ē. 590-1517.g.] parādījās baznīcas sabatisms. Svētdiena kļuva pazīstama kā kristiešu sabats; tā ievērošana tika pamatota ar ceturto bausli, vai ar baznīcas kanoniem; un tā ievērošana tika realizēta caur bargiem baznīcas un laicīgiem ierobežojumiem. [18] 

 

Ņemot vērā ļoti būtiskas izmaiņas Kristus mācībā šajos gadsimtos, mums nevajadzētu pieņemt, ka vārds “baznīca” šeit nozīmē “Dieva draudze”. Protams, šīs izmaiņas bija cilvēku izgudrojumi, nevis Dieva atklāsme. Vēlreiz, svētdiena nav kristiešu sabats, bet, kā mēs jau redzējām, tai ir sevišķa nozīme Kristus draudzē.

Iebildums: Bet vai Dan. 7:24-25 neattiecas uz “atkritušo” kristietību, tajā skaitā viduslaiku baznīcu, kas ievēroja svētdienu sestdienas vietā? Atbilde:Visticamāk, desmit ķēniņi (ragi) šajā tekstā ir Romas pirmie desmit imperatori: Oktaviāns (Augusts Cēzars; 27.g. p.m.ē. līdz m.ē. 14.g.), Tibērijs (m.ē. 14-37.g.), Gajs-Kaligula (m.ē. 37-41.g.), Klaudijs (m.ē. 41-54.g.), Nērons (m.ē. 54-68.g.), Galbs (m.ē. 68-69.g.), Orto (m.ē. 69.g. – valdīja trīs mēnešus), Vitēlijs (m.ē. 69.g.), Vespasiāns (m.ē. 69-79.g.) un Tits (m.ē. 79-81.g.). Rags, kas “izvirzīsies pēc tiem”, “nogāzīs trīs ķēniņus” – kļūs par astoto. Cipars “8” simbolizē jaunu sākumu. Domiciāns, nākošais Romas imperators (m.ē. 81-96.g.), uzsāks impērijas vajāšanas politiku pret kristiešiem, kura beigsies tikai ar Tolerances edikta pieņemšanu m.ē. 311.g. Domiciāns rīkosies tā, it kā būtu dievs un pieprasīs pielūgšanu sev, bet kristieši nevarēs tam pakļauties, jo pielūgšana pienākas tikai Dievam. Šis ir likums, kas, protams, arī pieder pie Jaunās derības (Jāņa 4:23-24; Ap. d. 10:25-26; Atkl. 22:8-9). (Vārda “bauslība” nozīme ir “likums”.) [19,20]

Pie tam Dievs ir tas, nevis imperators, kas “liek mainīties laikiem”. Lūdzu salīdziniet Dan. 7:25, kur nevajadzētu būt vārdam “svētku” latv. val. tulkojumā, ar Dan. 2:21. Tātad “laiki” drīzāk attiecas uz ķēniņu atcelšanu un iecelšanu un tamlīdzīgām lietām, nevis uz sabata dienas grozīšanu. [21] 

Cipars “3½” ir nepilnība un nenoteiktība, t.i. “7” (Dieva pilnība) sadalīts uz pusēm. [22]


Iebildums:
 Svētdienas – saules dienas, ievērošana nāk no pagānisma. Atbilde: H. Vatermans raksta: 

Viena no daudzām austrumnieciskām reliģijām, kas kļuva populāra Romas impērijā kristiešu laikmeta sākumā, sevišķi starp romiešu zaldātiem, bija Mitraisms, reliģija, kas tika importēta no Persijas. Mitra bija saules dievs. Rezultātā Mitraisms saules dienu [svētdienu] uzskatīja par svētu dienu. Šīs dienas godināšana šajā pagānu reliģijas piekritēju vidū, bez šaubām, veicināja to, ka imperators Konstantīns izvēlējās svētdienu [saules dienu] par imperiālo atpūtas dienu. Viņa edikts, izdots [m.ē.] 321.g., pavēlēja visiem tiesnešiem, pilsētas ļaudīm un amatniekiem atpūsties “godājamā saules dienā” (H. Bettenson, Documents of the Christian Church, p. 26). Kaut gan tas gods, kas tika dots svētdienai [saules dienai] Mitraismā un citos pagānu kultos, veicināja tās dienas pieņemšanu kā nacionālo atpūtas dienu starp pagāniem, tas neizskaidroja nedēļas pirmās dienas ievērošanu kā pielūgšanas dienu agrīno kristiešu vidū.

Vārda “saules diena” lietošana, septiņu dienu nedēļas pieņemšana, un saules dienas [svētdienas] asociēšana ar pagānu reliģijām – tas viss kopā palīdzēja padarīt Tā Kunga dienas ievērošanu pieņemamāku pagāniem, bet pagānisms nekādā ziņā neizraisīja un nepārveidoja [šī] kristiešu iestādījuma [Tā Kunga dienas] būtisko raksturu. [23]

Iebildums: Jēzus Kristus ievēroja sabatu. Atbilde: Jā. Taču atcerēsimies, ka Jēzus dzīvoja zem Vecās derības. Mozus bauslība, tajā skaitā sabats, bija spēkā līdz tam laikam, kad Jēzus to piepildīja savā bezgrēcīgajā dzīvē (Rom. 8:3-4) un bauslība tika krustā sista (Ef. 2:14-16; Kol. 2:13-17).

Lasot Bībeles četrus evaņģēlijus, nav nekā, kas liecinātu, ka Jēzus mācekļi, ceļojot kopā ar Jēzu, būtu sapratuši, ka bauslība “tiks krustā sista”. (Skat. arī Ap. d. 10:9-16.) Taču vai Jēzus, uzbraucot debesīs, bija jau ievedis apustuļus un draudzi visā patiesībā? Nē. Lūdzu izlasiet Jāņa 16:12-14. Patiesības Gars atnāca neilgi pēc tam, kad Jēzus tika uzņemts debesīs (skat. Ap. d. 1. un 2. nod.) un caur Svēto Garu Jēzus Kristus ieveda apustuļus un draudzi visā patiesībā.

Lūdzu izlasiet Ap. d. 15:1-33, kur šis princips ir skaidri redzams. Izlasiet atkal 28. pantu. Ir pagājis ievērojams laika posms starp šo notikumu un to laiku, kad Jēzus teica savus vārdus Jāņa 16:12-14 par to, ka Svētais Gars vadīs visā patiesībā. Pie tam, Ef. 2:14-16 un Kol. 2:13-17 māca, ka bauslība ir krustā sista. Pāvils uzrakstīja šos divus tekstus Svētā Gara iedvesmā apmēram 30 gadus pēc Jēzus krustā sišanas. Tomēr laika gaitā Patiesības Gars ieveda apustuļus un draudzi visā patiesībā.


Iebildums:
 Jēzus pasludināja Sevi par kungu “arī pār sabatu” (Mar. 2:28). Jēzus to neteica par nevienu citu dienu Bībelē. Tātad Tā Kunga dienai ir jābūt sestdienas sabatam. [24] Atbilde: Kaut arī Jēzus pats neteica, ka Viņš ir kungs par kādu citu dienu, Jēzus kā Visuma radītājs (Kol. 1:13-18) ir kungs pār visām dienām! Tomēr Jēzus dzīvoja kā jūds zem bauslības un ievēroja sabatu. Tagad lūdzu izlasiet Mar. 2:23-3:5 (skat. arī Mat. 12:1-13). Kontekstā ir runa par to, kas sabatā bija atļauts darīt. Šajā kontekstā Jēzus arī teica, ka Viņš “ir kungs arī pār sabatu”. Jēzum bija tiesības noteikt to, kas bija atļauts sabatā. Viss iepriekš aprakstītais notika Vecās derības laikā.

Taču apustulis Jānis rakstīja Atkl. 1:10 (kur minēta Tā Kunga diena) Jaunās derības laikmetā – pēc Kristus augšāmcelšanās. Atkl. 1:10 minētais atrodas pilnīgi citādā kontekstā nekā Mar. 2:28. Atkl. 1:10 konteksts atsaucas uz Jēzus Kristus augšāmcelšanos – skat. Atkl. 1:17-18.

Iebildums: Apustuļu darbos Pāvils un viņa evaņģelizācijas misijas ceļa biedri bieži ir sastopami sinagogā sabata dienā. Atbilde: Jā, bet katrā gadījumā viņi tur atrodas, lai sludinātu Kristus evaņģēliju. Kaut arī viņi sludināja Dieva vārdu visiem, viņiem tas bija jāsludina vispirms jūdiem (Ap. d. 13:46; skat. arī Ap. d. 3:25-26; Rom. 1:16). Tā kā jūdi apmeklēja sinagogu sabata dienā, kā gan labāk sludināt evaņģēliju jūdiem, ja ne sabata dienā sinagogā sapulcēšanās laikā? 

Turklāt sinagogas apmeklētājiem, jūdiem un dievbijīgiem pagāniem, jau bija kaut kāds pamats Vecajā Derībā. Pāvils un viņa kolēģi šo pamatu varēja izmantot, lai pievēstu šos cilvēkus Jēzum. Vecā Derība taču pravietoja par Kristu!


Iebildums:
 Jēzus pavēlēja jūdu kristiešiem bēgt (Mat. 24:16 un tālāk) tad, kad izpostīšanas negantība stāvēs svētā vietā (Mat. 24:15). Tas piepildījās tad, kad Romas armija postīja Jeruzālemi un tās templi m.ē. 70.g. Ja 70. gadā sabata diena vairs nebija spēkā, kādēļ tad Jēzus teica Mat. 24:20?:

Bet lūdziet Dievu, lai jūsu bēgšana nenotiek ziemas laikā vai sabata dienā.


Atbilde: Kristiešiem nebija aizliegts bēgt ziemas laikā. Tas vienkārši būtu bijis grūtāk. Kristiešiem arī nebija aizliegts bēgt sabatā. Jūdejā tas vienkārši būtu bijis grūtāk. V. Stotts raksta par Mat. 24:20:

Tas nebūt nenozīmē, ka Kristus paredzēja savu sekotāju sabata ievērošanas turpināšanu, bet vienīgi to, ka nebūtu iespējams saņemt palīdzību vai nopirkt nepieciešamo kritiskajā brīdī sabata dienā Jeruzālemes apkārtnē. [25]

Iebildums: Jes. 66:23 ir rakstīts:

... un tā jānotiek, ka visi ļaudis nāks ikkatrā jaunajā mēnesī un ik nedēļas sabatā Mana vaiga priekšā Dievu pielūgt, saka Tas Kungs...

Atbilde: Faktiski, Jes. 66:23 precīzāks tulkojums būtu:

Un tā notiks, ka no viena jaunā mēneša līdz otram un no viena sabata līdz otram, visa miesa [cilvēce] nāks Mana [vaiga] priekšā [Dievu] pielūgt, saka Tas Kungs ...

Lūdzu izlasiet visu Jes. 66:18-23. 23. pants izmanto Vecās derības valodu, lai attēlotu pastāvīgu Dieva pielūgšanu (no jaunā mēneša līdz jaunajam mēnesim un no sabata līdz sabatam) [26]. Iespējams, ka 23. pants attiecas uz kristiešu laikmetu. Taču tas, kas izmanto 23. pantu, lai teiktu, ka kristiešiem ir jāievēro sabats, ir arī spiests teikt, ka kristiešiem ir jāsvin jūdu jauno mēnešu svētki! Tomēr Kol. 2:13-17 norāda, ka sabati un jaunie mēneši tika pienagloti pie krusta līdz ar pārējo bauslību.

Iebildums: Sabats ir pestīšanas zīme. Atbilde: Kristieši ir apzīmogoti ar Svēto Garu, kas ir kristiešu gaidāmā mantojuma ķīla (Ef. 1:13; 4:30; 2. Kor. 1:22).

  1. NOBEIGUMS UN BRĪDINĀJUMS.

“Labi, labi. Es tagad laikam saprotu, ka sestdienas sabats vairs nav spēkā, bet es to ievērošu tik un tā, lai būtu drošs un to arī ieteikšu citiem.” Draugs, tā nav drošība. Mācība, ka arī šodien ir jāievēro sabats, ir bīstama pati par sevi. Gal 1:6-9 ir rakstīts:

Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā, un piegriežaties citam evaņģēlijam. Un tomēr cita nav. Ir tikai kādi, kas jūs sajauc un grib pārgrozīt Kristus evaņģēliju. Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to! Kā jums jau agrāk esam sacījuši, tā arī tagad vēlreiz saku: ja kāds jums sludina citu evaņģēliju nekā to, ko jūs esat saņēmuši, lāsts pār to!

Cita evaņģēlija sludināšana ir tik bīstama, ka Pāvils atkārto savu brīdinājumu ar tik smagiem vārdiem – “lāsts pār to”. Cilvēks, kas sludina citu evaņģēliju, ir Dieva nolādēts!

Kas ir tas “cits evaņģēlijs”, ko Galatijas kristieši bija pieņēmuši? Šis “cits evaņģēlijs” ir doma, ka kristietim ir jātur bauslība, lai iegūtu pestīšanu, jo nepietiek ar to, ka cilvēks jau atrodas un dzīvo Kristū. Šis viltus evaņģēlijs (kopā ar īsto evaņģēliju) ir skaidri redzams Gal. 2:14,16. Lūdzu tagad izlasiet šos pantus. (Skat. arī Ap. d. 15:1 un tālāk.) 

Arī Galatijas kristieši gribēja būt droši: “Dievs iedeva izraēliešiem bauslību. Kādēļ mums [galatiešiem] tā nebūtu jāievēro?” Gal. 3:15-29 izskaidro, kādēļ viņiem tā nav jāievēro. Lūdzu izlasiet Gal. 3:15-29. (Varat izlasīt visu Pāvila vēstuli galatiešiem.) Pāvils pat raksta Gal. 5:4:

Jūs esat šķirti no Kristus, jūs, kas bauslībā gribat tapt taisnoti, jūs esat žēlastību pazaudējuši.


Tagad atcerēsimies, ka sabata dienas ievērošana pieder pie bauslības!
 (To mēs redzējām šīs stundas iedaļā I.C.) Pāvils raksta Gal. 4:10-11:

Jūs cienījat [ievērojat] dienas, mēnešus, gadus un laikus. Es bīstos jūsu dēļ, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis.
Kaut arī svētdiena, Jēzus Kristus augšāmcelšanās diena, nav kristiešu sabats, tomēr kristieši var droši sekot apustuļa Jāņa jau minētajam piemēram:

Tā Kunga dienā es tapu [aizrauts] Garā un dzirdēju aiz manis balsi kā bazūni saucam... Un, kad es redzēju Viņu [Jēzu Kristu], es nokritu pie Viņa kājām kā miris, bet viņš man uzlika Savu labo roku, sacīdams: nebīsties! Es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais. Es biju miris un redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un pazemes valstības atslēgas. – Atkl. 1:10,17-18 [27]


Izmantotā literatūra.

  1. Alvin Jennings, Traditions Of Men Versus The Word Of God, Star Bible Publications, Inc., Fort Worth, Texas.
  2. Archibald Thomas Robertson, Word Pictures in the New Testament, Vol. 4, Baker Book House, Grand Rapids, Michigan, 1930.
  3. Arthur S. Maxwell, Your Bible and You, Review and Herald Publishing Association, Hagerstown, Maryland.
  4. Colin Brown (General Editor), The New International Dictionary of New Testament Theology, Vol. 3, Zondervan Publishing House, Grand Rapids, Michigan, 1986.
  5. Everett Ferguson, Early Christians Speak, Revised Edition, ACU Press, Abilene Christian University, Abilene, Texas, 1981.
  6. Frank Charles Thompson, The Thompson Chain-Reference Bible, B. B. Kirkbride Bible Company, Inc., Indianapolis, Indiana, 1993.
  7. Frank E. Gaebelein (General Editor), The Expositor’s Bible Commentary, Vol. 12, Zondervan Publishing House, Grand Rapids, Michigan, 1981.
  8. Fritz Rienecker and Cleon Rogers, Linguistic Key To The Greek New Testament, Zondervan Publishing House, Grand Rapids, Michigan, 1980.
  9. Gus Munden, Let The Bible Speak About 7th Day Adventism, Gospel Tracts International, Baldwin Church of Christ, U.S.A.
  10. Jim McGuiggan, The Book of Daniel, Montex Publishing Company, Inc., Lubbock, Texas, 1978.
  11. Marks A. Finlejs, Gandrīz Piemirstā Diena, SDA izdevums, Rīga, 1996.
  12. Merrill C. Tenney (General Editor), The Zondervan Pictorial Encyclopedia of the Bible, Regency Reference Library, Grand Rapids, Michigan, 1976.
  13. Kunga Diena, 10. stunda, SDA Bībeles stundas.
  14. Rubel Shelly, Written In Stone, Howard Publishing Co., West Monroe, LA, 1994.
  15. Seth E. Osae-Larbi, What About The Law Of Moses??, Gospel Tracts International, Baldwin Church of Christ, U.S.A.
  16. Stan Mitchell, class notes on Revelation.
  17. [John] Wesley Notes, http://ccel.wheaton.edu/w/wesley/notes/notes/isaiah.html



Atsauces.

  1. Kunga Diena, 10. stunda, SDA Bībeles stundas.
  2. Marks A. Finlejs, Gandrīz Piemirstā Diena, SDA izdevums, Rīga, 1996, 6-7 lp.
  3. 2. stunda: Bībeles saturs.
  4. Rubel Shelly, Written In Stone, Howard Publishing Co., West Monroe, LA, 1994, p. 87.
  5. Gus Munden, Let The Bible Speak About 7th Day Adventism, Gospel Tracts International, Baldwin Church of Christ, U.S.A.
  6. Seth E. Osae-Larbi, What About The Law Of Moses??, Gospel Tracts International, Baldwin Church of Christ, U.S.A., p. 6.
  7. Skat. [4], p. 89.
  8. Frank E. Gaebelein (General Editor), The Expositor’s Bible Commentary, Vol. 12, Zondervan Publishing House, Grand Rapids, Michigan, 1981, pp. 40-43.
  9. Skat. [8], p. 40.
  10. Skat. [8], p. 40.
  11. Everett Ferguson, Early Christians Speak, Revised Edition, ACU Press, Abilene Christian University, Abilene, Texas, 1981, pp. 67-68.
  12. Frank Charles Thompson, The Thompson Chain-Reference Bible, B. B. Kirkbride Bible Company, Inc., Indianapolis, Indiana, 1993, p. 1769.
  13. ACU lectureship, 1998.
  14. Merrill C. Tenney (General Editor), The Zondervan Pictorial Encyclopedia of the Bible, Vol. 3, Zondervan Publishing House, Grand Rapids, Michigan, 1976, p. 969.
  15. Skat. [14], p. 965.
  16. Skat. [6], pp. 2-3.
  17. Alvin Jennings, Traditions Of Men Versus The Word Of God, Star Bible Publications, Inc., Fort Worth, Texas, pp. 69-70.
  18. Skat. [14], p. 968-9.
  19. Jim McGuiggan, The Book of Daniel, Montex Publishing Company, Inc., Lubbock, Texas, 1978, pp. 8, 118-119.
  20. Stans Mitchel, class notes on Revelation.
  21. Skat. [19], pp. 119.
  22. Skat. [19], pp. 119-120.
  23. Skat. [14], p. 963.
  24. Skat. [1], 6-7 lp.
  25. Colin Brown (General Editor), The New International Dictionary of New Testament Theology, Vol. 3, Zondervan Publishing House, Grand Rapids, Michigan, 1986, p. 410.
  26.  [John] Wesley Notes, http://ccel.wheaton.edu/w/wesley/notes/notes/isaiah.html
  27. Skat. [14], p. 965.



© Viktors Barviks, 1999. Šīs stundas pavairošana ir atļauta, ja tā tiek pavairota visā pilnībā. Materiāla pārdošana vai izmantošana ar cita autora vārdu ir aizliegta.